9. Maijs 2017 /NR. 20 (974)
Skaidrojumi. Viedokļi
Samesame but different?
1
Pirkuma līgums ar patērētāju un pierādīšanas pienākums Eiropas Savienības dalībvalstīs
Dr. iur.
Kristofs Šēve
Vācijas akadēmiskā apmaiņas dienesta ilgtermiņa docents tiesību zinātnēs un LU Juridiskās fakultātes asociētais viesprofesors

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) iekšējais tirgus sniedz iespēju uzņēmējiem piedāvāt savas preces un pakalpojumus 28 ES dalībvalstīs bez ievērojamām papildu izmaksām. Savukārt patērētāji gūst labumu no spēcīgākas konkurences, kas veicina preču klāsta dažādību, preču kvalitātes paaugstināšanos un preču cenas samazināšanos. Tas savukārt pamato nepieciešamību pielāgot un harmonizēt tiesību režīmus attiecībā uz patērētājiem, no vienas puses, un ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, no otras puses, lai novērstu atšķirīgus patērētāju tiesību aizsardzības standartus dažādās ES vienotā tirgus daļās. Viens no normatīvajiem aktiem, kas harmonizē patērētāju tiesību aizsardzības regulējumu ES, ir Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīva 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (turpmāk – Direktīva 1999/44/EK). Tomēr direktīvu piemērošanā bieži rodas jautājums, vai visās 28 ES dalībvalstīs tiek nodrošināts vienāds direktīvas piemērošanas standarts, proti, direktīvas saturs tiek izprasts vienādi un atbilstoši direktīvā paredzētajiem mērķiem. 2015. gadā saistībā ar minēto Nīderlandē radās tiesību strīds par patērētāju tiesību regulējuma piemērošanu, kā rezultātā Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST) tika uzdots prejudiciālais jautājums par Direktīvas 1999/44/EK 5. panta trešās daļas piemērošanu – pierādīšanas pienākuma pārnešanu pirkuma līgumos par labu patērētājam. Šajā rakstā aplūkots attiecīgais EST spriedums un, ņemot vērā Vācijas Federālās augstākās tiesas spriedumu līdzīgā lietā, salīdzināta juridiskā situācija Vācijā un Latvijā.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2020.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
sm.
9. Maijs 2017 / 17:09
2
ATBILDĒT
Tātad pārdevējs uzņemas izmaksas, izņemot, ja ekspertīzē pierāda pretējo. Manuprāt, tas pietiekami labi nolasās no normas teksta. Jautājums varētu rasties par to, kas būs tie gadījumi, kad pierādīšanas pienākums ir pircējam, jo pierādīšanas pienākums pārdevējam būtu “nesavienojams ar preču īpašībām vai neatbilstības raksturu”. Īstermiņa preces, preces ar labi redzamām īpašībām u.tml.

Drīzāk samesame but different liek domāt par precēm, kas it kā Latvijā un Rietumeiropas valstīs ir samesame pēc cenas, tomēr different pēc kvalitātes. Vai sadzīvošanu ar zemākas kvalitātes samesame precēm nevarētu traktēt kā diskrimināciju, vai arī attaisnojama uzņēmējdarbības prakse vienotajā tirgū.
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties