Eiropas Savienības (turpmāk – ES) iekšējais tirgus sniedz iespēju uzņēmējiem piedāvāt savas preces un pakalpojumus 28 ES dalībvalstīs bez ievērojamām papildu izmaksām. Savukārt patērētāji gūst labumu no spēcīgākas konkurences, kas veicina preču klāsta dažādību, preču kvalitātes paaugstināšanos un preču cenas samazināšanos. Tas savukārt pamato nepieciešamību pielāgot un harmonizēt tiesību režīmus attiecībā uz patērētājiem, no vienas puses, un ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, no otras puses, lai novērstu atšķirīgus patērētāju tiesību aizsardzības standartus dažādās ES vienotā tirgus daļās. Viens no normatīvajiem aktiem, kas harmonizē patērētāju tiesību aizsardzības regulējumu ES, ir Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīva 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (turpmāk – Direktīva 1999/44/EK). Tomēr direktīvu piemērošanā bieži rodas jautājums, vai visās 28 ES dalībvalstīs tiek nodrošināts vienāds direktīvas piemērošanas standarts, proti, direktīvas saturs tiek izprasts vienādi un atbilstoši direktīvā paredzētajiem mērķiem. 2015. gadā saistībā ar minēto Nīderlandē radās tiesību strīds par patērētāju tiesību regulējuma piemērošanu, kā rezultātā Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST) tika uzdots prejudiciālais jautājums par Direktīvas 1999/44/EK 5. panta trešās daļas piemērošanu – pierādīšanas pienākuma pārnešanu pirkuma līgumos par labu patērētājam. Šajā rakstā aplūkots attiecīgais EST spriedums un, ņemot vērā Vācijas Federālās augstākās tiesas spriedumu līdzīgā lietā, salīdzināta juridiskā situācija Vācijā un Latvijā.