Latvijas Žurnālistu asociācijas pieņemtais žurnālistu ētikas kodekss paģēr sabiedrībai sniegt patiesu un pārbaudītu informāciju. Faktu rūpīga pārbaude ir kļuvusi vēl svarīgāka mūsdienās, kad informācija un tās sagrozīšana, pasniegšana sev garšīgākā mērcē ir nozīmīgs ierocis tā dēvētajā hibrīdkarā.

Mans vectēvs bija mednieks. Bitenieks un zvejnieks. Pēdējās divās nodarbēs viņš mūs, savus mazbērnus, labprāt iesaistīja. Ņēma līdzi apkopt bišu stropus, likt tīklus ezerā un doties pie kaimiņa, izraudzīties jaunus dzinējus medībām. Bet vectēvam bija kāds noslēpums. Sava istaba, kuras durvis mums vienmēr bija slēgtas. Neskatoties uz visām citām nodarbēm, kurās viņš mani iesaistīja, vectēva istaba bija vislielākais vilinājums. Kas tajā ir? Koka durvis pa vidu rotāja dekoratīvs, dzelteni tonēts reljefais stikls. Kad vectēvs istabā iegāja, mēs, bērni, mēdzām piezagties pie stikla un mēģināt saskatīt, kas tur notiek. Nekādu lielo noslēpumu istaba neglabāja. Tajā bija seifs ar medību ieročiem un munīciju, tāpēc bērniem tajā nebija ko darīt. Tas arī viss tās noslēpums!

Ziņkārība ir slikta īpašība. Manuprāt, žurnālistam tai ir jāpiemīt. Ja žurnālists nevēlas uzzināt, kas slēpjas aizslēgtajā istabā, tad rodas jautājums, kāpēc viņš izvēlējies šo profesiju.