Valdības centieni tās deklarēto mērķu sasniegšanai ir palikuši bez likumdevēja nepieciešamā atbalsta, turklāt nav notikuši uzlabojumi arī laba likumdošanas procesa nodrošināšanai – tik kritiskus secinājumus izteica Valsts prezidents, pirms Jāņiem, 22. jūnijā, uzrunājot Saeimu pavasara sesijas noslēgumā (pilnu runas tekstu skat. 4. lpp.).

Lai situāciju mainītu un Saeima arī turpmāk nevarētu "ērti iekārtoties savos krēslos un no malas raudzīties", kā valdība nesekmīgi nopūlas ar nepieciešamajām reformām, R. Vējonis rosināja mainīt valsts pārvaldības un lēmumu pieņemšanas kārtību, turpmāk lielākas pilnvaras nododot Ministru kabineta un Valsts prezidenta rokās: "Ministru prezidentam jāpiešķir lielākas pilnvaras valdības izveidē un tās darbības programmas īstenošanā. To varētu panākt, ja Saeima apstiprinātu Ministru prezidentu, bet viņa aicinātos ministrus ieceltu Valsts prezidents. Tāpat Valsts prezidentam būtu piešķiramas pilnvaras izsludināt Saeimas ārkārtas vēlēšanas, nevis tikai ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu."

Vislielāko mediju uzmanību tomēr izpelnījās nākamais Valsts prezidenta runas teikums: "Šāds Valsts prezidenta pilnvaru paplašinājums prasa, lai Valsts prezidentu ievēlētu visa tauta tiešās vēlēšanās."

R. Vējonis aicināja deputātus šos Valsts prezidenta un Ministru prezidenta pilnvaras paplašinošos likumu grozījumus virzīt jau šajā rudenī – "lai jau 2019. gadā tauta pati ievēlētu Valsts prezidentu".

Kaut arī Valsts prezidenta iniciatīva uzlabot valsts pārvaldības efektivitāti nav pirmreizēja (ar mērķa ziņā līdzīgiem priekšlikumiem pie Saeimas tika vērsušies arī prezidenti Valdis Zatlers un Andris Bērziņš, un par tiem ir informēti arī "Jurista Vārda" lasītāji), šis acīmredzot ir nopietnākais valsts iekārtas reformu priekšlikums pēdējos gados – faktiski aicinājums uz konstitucionālu reformu, iespējams, pat Latvijas pārveidi no Satversmes tēvu dibinātās parlamentārās republikas uz prezidentālu republiku. Jo līdz šim daudzie priekšlikumi par tautas vēlētu prezidentu vienmēr tikuši iztirzāti kopā ar piesardzīgu piebildi, ka tā pilnvaras netiks būtiski paplašinātas.

Gadījumā, ja Saeima šoreiz ņems vērā ieteikumus, nevis atstās tos bez ievērības (kā iepriekšējo prezidentu iniciatīvas), uzsākot plašas Satversmes reformas, noteikti raisīsies asas diskusijas gan tiesībnieku, gan politiķu vidū, gan visā Latvijas sabiedrībā.

Tomēr jau pirmajās dienās pēc R. Vējoņa uzrunas jurisprudences un politikas lietpratēju aptaujās iezīmējās vairāki apstākļi, kas ir pamatā lielai piesardzībai pret tik nopietniem valsts pārvaldes pārkārtojumiem, konkrētāk – Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūras mainīšanu.

Viens no tiem – risks, ko raisa "visas olas vienā groziņā" situācija, kas veidotos, ja "simts gudro galvu" vietā izšķirošu lomu iegūtu viena persona, kas nonāktu ar paplašinātām funkcijām un pilnvarām apveltītā un tautas vēlētā valsts galvas amatā (bez šaubām, apzinoties ģeopolitiskos riskus, viltus ziņu laikmeta un manipulētas vēlēšanu kampaņas iespējas – lai atceramies nesenās ASV prezidenta vēlēšanas).

Otrs būtisks apsvērums – sabiedrības sašķeltības vēl lielāka padziļināšana nepieciešamās konsolidācijas vietā, ja vēlēšanu favorīti izrādītos ar krasi pretējiem vai pat ekstrēmiem uzskatiem, kas plašā sabiedrībā tiktu agresīvi kultivēti priekšvēlēšanu kampaņā, – kā pagājušā gada ASV un Austrijas vai šī gada Francijas prezidenta vēlēšanās (jo īpaši ņemot vērā Latvijas faktisko divkopienu situāciju).

Tādējādi tautas vēlēta un pilnvarām plaši apveltīta Valsts prezidenta institūcija praksē var izrādīties kā trauksmaina loterija, kurā valsts var laimēt, bet var arī nelaimēt. Pasaules pieredze pēdējo pāris gadu laikā piedāvā visdažādākos piemērus.

Tādēļ Satversmes reformas gadījumā acīmredzot īsti vietā ir senā gudrība: septiņreiz nomēri, pirms vienu reizi nogriez.