Patētiskas jau nu bezgala šīs pārdomas. Diemžēl tajās redzu pārāk daudz pliku apgalvojumu, bet pārāk maz - pārliecinošas argumentācijas. Piemēram, komentārs par Satversmi. Lai autore man piedod, bet nespēju saskatīt, kur tajos dažos Satversmes vārdos, kas attiecas uz advokātiem, būtu paslēpta Satversmes nesavienojamība ar advokātu birojiem – kapitālsabiedrībām. Kā jau pati autore raksta beigās pareizi min, advokatūras subjektu juridiskā forma ir katras valsts juridisko tradīciju jautājums. Līdz ar to būtībā jautājums ir par konceptuālu izšķiršanos, kuriem ideāliem sekot. Vai intelektuālajiem, saskaņā ar kuriem advokātus vada galvenokārt statusa un misijas apziņa un, ja ikdienas saimnieciskie izdevumi vairs nespiež pie zemes, par tālāku peļņu domāt ir grēks? Vai tomēr komerciālajiem, saskaņā ar kuriem advokāts neatšķiras no citiem mācītiem dažādu jomu speciālistiem, kuri pārdod savas zināšanas un prasmes katram, kam tās nepieciešamas un kas par to gatavs maksāt? Satversme šajā sakarā klusēja un klusēs. Var vien norādīt, ka valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, advokāta noslēpums, advokātu darbības, reklāmas un biroju īpašumtiesību ierobežojumi sabiedrības un vispārējā taisnīguma interesēs – tas viss eksistē arī jurisdikcijās, kurās advokatūra ir krietni vien komercializētāka. Arī Latvijas likumos netrūkst precedentu, kur komersantiem atkarībā no to darbības jomas ir specifiski noteikumi un ierobežojumi.

Arī tas, ka autore uzskata, ka juridiskā palīdzība un “pakalpojums” ir savstarpēji pretēji jēdzieni, ir, diplomātiski izsakoties, netradicionāls apgalvojums.