Valsts varas dalīšanas principa ietvaros¹ tiesu varas atzara darbības mērķis un jēga ir definēta aksiomā – tiesību normas mērķis ir taisnīgums, no kā arī izriet tiesas galvenais uzdevums – taisīt likumīgus un taisnīgus spriedumus.²

Valsts varas dalīšanas principa ģenēze no Aristoteļa "Politikas" un Monteskjē valsts varas dalīšanas teorijas savu mūsdienu tiesiskās realitātes ietvaru un saturu ir ieguvusi Satversmes tiesas spriedumos, nosakot, ka varas dalīšanas principa "līdzsvara un atsvara" sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību. Demokrātijas un tiesiskas valsts principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību realizāciju. Taisnīguma un tiesiskuma princips noteic, ka iestādei un tiesai, pieņemot lēmumu, jātiecas uz to, lai nonāktu pie taisnīga rezultāta, ievērojot iesaistīto personu tiesības un tiesiskās intereses.³

Kā to ir uzsvērusi Satversmes tiesa, tiesas nolēmumam ir jābūt taisnīgam, jo taisnīgums demokrātiskā sabiedrībā ir viena no pamatvērtībām un ir tiesību piemērošanas galvenais mērķis, tiesību morālais pamats. Taisnīguma princips ir ietverts arī Satversmes 91. pantā, kas nosaka, ka likuma un tiesas priekšā visi ir vienlīdzīgi un ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.⁴ Taisnīguma princips un no tā izrietošais samērīguma princips, nodrošinot tiesību līdzsvaru personu savstarpējās attiecībās un attiecībās ar valsti,⁵ ir viena no galvenajām demokrātiskas valsts iekārtas fundamentālajām vērtībām, jo nodrošina ikviena indivīda ticību taisnīgai valstij ar visām no tā izrietošajām emocionāli un sociāli ekonomiskajām konsekvencēm darbaspēka brīvas plūsmas ietvaros.

Tiesu prakse saistībā ar galvinieka tiesisko aizsardzību pret kreditora rīcību sprieduma izpildes procesā izvirza nepieciešamību izvērtēt esošo juridisko doktrīnu, piemēroto interpretāciju, tās tvērumu un taisnīga noregulējuma meklējumā liek iedziļināties attiecīgo tiesību normu jēgā un saturā.

Regulējamo dzīves situāciju dažādība korelācijā ar tiesu prakses atziņās doto izpratni par taisnīgumu ir dabiskais un nepieciešamais tiesību normu piemērošanas izpratnes izmaiņu un tālākās attīstības cēlonis.

Izpētes vērtas tiesu prakses atziņu turbulences raksturo Civillikuma (turpmāk – CL) 1714. panta attiecināmību ekspromisoriskā galvojuma gadījumā (1714. Galvinieks atsvabinās no savas atbildības, kad kreditors rīkojies nolaidīgi, izdarot piedziņu no parādnieka, un pielaidis pēc apstākļiem neatvainojamu novilcinājumu).

Likums nosaka 1714. panta subjektu – galvinieku, kas, kreditoram piedziņas procesā rīkojoties nolaidīgi, tiek atbrīvots no savas atbildības. Panta mērķis – pasargāt galvinieku no kredītdevēja patvaļas. Tas radīts kā aizsardzība galviniekam, aizsargājot to pret kreditora nelikumīgu, noziedzīgu darbību.