Latvijas gadījumā Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļā "Cilvēka pamattiesības"³ nav ierakstīta tiesību norma, kas noteiktu, ka Latvijā ikvienam iedzīvotājam ir tiesības uz ieroci. Neskatoties uz minēto, Latvijā eksistē ieroču aprite un tās tiesiskais regulējums darbojas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Šobrīd spēkā ir 2010. gada 28. oktobrī Saeimas pieņemtais Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likums. Minētā likuma 16. pantā ir nostiprināts fizisko personu loks, kas ir tiesīgs Latvijā saņemt ieroča atļauju, iegādāties, glabāt, nēsāt un pārvadāt ieročus.⁴ Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra publiskoto informāciju Latvijā šobrīd ir 33 216 šaujamieroču īpašnieku (no tiem sievietes ir 787), kuri ir reģistrējuši 68 368 šaujamieročus.⁵ Ņemot vērā minēto, Latvija ir viena no ES dalībvalstīm, kam jāseko izmaiņām ES īstenojamajā politikā ieroču aprites jomā un jāpārņem ES saistošie tiesību akti ieroču aprites jomā Latvijas nacionālajos tiesību aktos, kas reglamentē ieroču apriti.

Autors šajā publikācijā piedāvā ieskatīties, kāda ir ES tiesību aktu izcelšanās un attīstība, kas jau ietekmē ES dalībvalstu ieroču aprites nacionālo tiesisko reglamentāciju, kā arī iepazīties ar jaunākajām būtiskākajām prasībām, ko izvirza jaunais ES tiesību akts – 2017. gada 17. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2017/853, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/477/EEK par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli,⁶ kas kļūst par jaunu izaicinājumu arī Latvijas nacionālajam ieroču aprites tiesiskajam regulējumam.

1. ES ieroču aprites tiesiskā regulējuma izcelšanās un attīstība

Neskatoties uz ES dalībvalstu dažādo pieeju ieroču aprites jautājumiem, ES līmenī tika izstrādāti ES dalībvalstīm saistoši tiesību akti ieroču aprites jomā.

1991. gada 18. jūnijā pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 91/447/EEK par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (turpmāk – Direktīva 91/477/EEK).⁷ Tā izvirzīja pirmās vienotās prasības civilo ieroču aprites jomā visām ES dalībvalstīm. Direktīva 91/477/EEK tika pieņemta apstākļos, kad norisinājās ES iekšējā tirgus izveides procesi, atceļot kontroli uz Kopienas iekšējām robežām. Līdz ar ieroču glabāšanas kontroles atcelšanu uz Kopienas iekšējām robežām bija jāpieņem efektīvi noteikumi, kas dotu iespēju veikt kontroli pašās ES dalībvalstīs. Tāpēc Direktīva 91/477/EEK noteica vienotas prasības ieroču iegādei un glabāšanai, kā arī ieroču pārvadāšanai starp ES dalībvalstīm.⁸ Latvijas Republikas ieroču aprites tiesiskajam regulējumam Direktīva 91/447/EEK kļuva saistoša līdz ar Latvijas Republikas iestāšanos ES 2004. gadā.

Tomēr laika gaitā ES ieroču aprites tiesiskais regulējums tika precizēts, un 2008. gada 21. maijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/51/EK, kas ieviesa grozījumus Direktīvā 91/447/EEK par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli (turpmāk – Direktīva 2008/51/EK).⁹ Direktīva 91/477/EEK tika grozīta vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Direktīva 91/477/EK tika grozīta, lai stiprinātu drošības aspektus, pieļaujot arī daļēju saskaņošanu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību 2001. gada 31. maija Protokolu par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālas izgatavošanas un aprites apkarošanu (turpmāk – Šaujamieroču protokols).¹⁰ Eiropas Kopiena oficiāli to parakstīja 2002. gada 16. janvārī Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā,¹¹ tomēr ratificēja tikai 2014. gadā.¹² Šaujamieroču protokola noslēgšana tika atlikta uz vēlāku laiku, jo tika uzskatīts, ka šajā protokolā iekļauti noteikumi, saistībā ar kuriem jāpieņem jauni tiesību akti un jāizdara grozījumi spēkā esošajos tiesību aktos.