Latvijā tiesību teorija un prakse pēc neatkarības atgūšanas attīstījusies pakāpeniski. Piemēram, deviņdesmitajos gados uzskatīja, ka "vispārējie tiesību principi, kuri izskaidro, padziļina un papildina rakstītās konstitūcijas tekstu, var tikt apzīmēti kā konstitucionālo tiesību principi. Itin bieži konstitucionālo tiesību principi atrodami konstitūcijas tekstā, konkrētā pantā, taču tie arī var atklāties visā konstitūcijas tekstā un rakstītās konstitūcijas sistēmiskajā struktūrā".¹ Kopš tā laika zinātniskās diskusijas ir attīstījušās un līdz ar tām – arī prakse, tostarp arī tiesu prakse. Šobrīd Latvijā par vadošo tiek atzīta teorija, kas pamato, ka vispārējie tiesību principi izriet no pamatnormas (Grundnorm) un nosaka, cita starpā, Satversmes 1. panta saturu, kas noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.² Satversmes tiesas prakse parāda, ka vispārējie tiesību principi var ietekmēt visu konstitucionālo normu tvērumu un saturu.

Savā priekšlasījumā pievērsīšos Satversmes tiesas metodei, piemērojot vispārējos tiesību principus. Taču, pirms pievēršos piemēriem, atgādināšu par dažām Latvijas konstitucionālās tiesības raksturojošām iezīmēm.

1922. gada Satversme Eiropas senāko konstitūciju vidū

Latvijas Republikas Satversmi pieņēma 1922. gada 15. februārī pēc vairākiem Satversmes sapulces darba gadiem. Tā izriet no pamatnormas, kas noteic, ka Latvijas tauta ir savā zemē nodibinājusi neatkarīgu, demokrātisku, nacionālu valsti. Pamatnorma ir atspoguļota 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas aktā. Turpmākie pagaidu konstitucionālie dokumenti pieņemti un tiesību sistēma veidota uz šīs pamatnormas pamata.³ Kopš 1922. gada Satversme ir spēkā Latvijas teritorijā. Tā izriet no pamatnormas. Šo normu iespējams mainīt tikai revolūcijas vai sacelšanās ceļā, bet ne caur Satversmes grozījumiem.⁴

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "būtībā Satversme ir īss, lakonisks, tomēr sarežģīts dokuments".⁵ Tas bija apzināts Latvijas Satversmes sapulces lēmums. Kopš tā laika esam sapratuši, ka konstitucionālo normu lakonisms un atvērtā struktūra pieļauj mūsdienu apstākļiem atbilstošu interpretāciju. Šī Satversmes iezīme izrādījās ļoti noderīga pēc daudziem gadu desmitiem. Prettiesiskās padomju okupācijas laikā Latvijā Satversme bija spēkā, jo to nekad neviens nebija atcēlis pienācīgā konstitucionālā procesā, bet tā netika piemērota. Padomju Savienības veiktā Baltijas valstu aneksija saglabājās kā apstrīdēta situācija starptautiskajās tiesībās līdz deviņdesmitajiem gadiem, kad visas trīs Baltijas valstis pasludināja neatkarību no Padomju Savienības. 1990. gada Neatkarības deklarācijā⁶ daļēji brīvās vēlēšanās ievēlētais likumdošanas orgāns – Augstākā padome – paziņoja, ka Satversme ir spēkā, bet tās darbība ir jāaptur, izņemot tos pantus, kurus iespējams grozīt tikai tautas nobalsošanas ceļā.