Atsavinātājam zaudējumu atlīdzināšanas pienākums rodas, ja tiek konstatēts 1) apslēpts lietas trūkums; 2) trūkumu rašanās laiks (pirms atsavināšanas); 3) to nozīmīgums (sk. Civillikuma 1613. pantu); 4) atsavinātāja ļauns nolūks, kas izpaužas vienā vai vairākos Civillikuma 1620. pantā definētajos veidos – trūkumu noklusēšanā vai arī to noslēpšanā, vai arī apgalvojumā, ka lietai ir zināmas īpašības. Tiesai nav tiesiska pamata paplašināt iepriekšminēto kritēriju loku, aptverot arī cēloniskā sakara izvērtēšanu, jo tādējādi tiesa vienlaikus piemērotu gan vispārīgo, gan speciālo regulējumu zaudējumu atlīdzināšanas izvērtēšanai, kas varētu novest pie atsavinātāja nepamatotas atbrīvošanas no atbildības par atsavinātās lietas trūkumiem.
Pirkt vai atvērt ar kodu
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Par "Jurista Vārds" | Autoriem | |
| Redakcija | Lietošanas noteikumi | |
| Kontakti | Autortiesības | |
| Reklāma | Grāmatu e-veikals | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Abonēšana | Lapas karte |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
