Es pareizi saprotu - tiesa atzinusi, ka nav jākonstatē cēloņsakarība starp lietas trūkumu un radītajiem zaudējumiem? Tātad sanāk, ka pārdevējs atbild par pilnīgi jebkādiem zaudējumiem, kas radušies lietas pircējam, ja vien pārdevējs tam kādreiz ļaunā nolūkā pārdevis lietu ar slēptu trūkumu?

Piemēram, pārdevējs atsavina pircējam mobilo telefonu, ļaunā nolūkā noklusējot, ka telefonam ir defektīvs procesors. Attiecīgi, pēc laika pircējs trūkumu atklāj - telefons saplīst. Ap šo laiku pircējs kinoteātrī arī salauž kāju. Attiecīgi, pircējs var vērsties pret pārdevēju par lauzto kāju, jo cēloņsakarība starp trūkumu (defektīvu procesoru) un zaudējumiem (kājas ārstēšanas izdevumiem) nav jākonstatē, bet 4 Augstākās tiesas minētie kritēriji, visticamāk, izpildās?

Man drīzāk šķiet, ka cēloņsakarība tieši ir vajadzīga, lai nenovestu pie atsavinātāja nepamatotas saukšanas pie atbildības par grēkiem, pie kā tas vispār nav vainojams..