[..] Neatkarības atjaunošana 1990.–1991. gadā radīja jautājumus, vai atjaunotā Latvija ir tā pati 1918. gadā dibinātā valsts vai tomēr jauna neatkarīga valsts ar atšķirīgu identitāti, kas radusies PSRS sabrukuma rezultātā. Ja pašā Latvijā ir rasta atbilde uz šo jautājumu, kas arī nostiprināta konstitucionālos aktos, tad ne tikai mūsu nelabvēļi, bet arī partneri starptautiskās organizācijās un citviet pasaulē dažkārt pauduši šaubas šo vēsturisko notikumu interpretācijā un īpaši – to tiesiskajā izvērtējumā. Arī tiesību speciālistu vidū pasaulē šajos jautājumos izteikti visdažādākie viedokļi, kas gan nereti ir ne tikai dažādi, bet arī ļoti pretrunīgi.

Ar Latvijas valsts atjaunošanu saistīto vēsturisko notikumu interpretācija un juridiskais izvērtējums ne tikai nav zaudējis savu nozīmīgumu, bet tie atkal un atkal tiek aktualizēti dažādos starptautiskos tiesu procesos, un īpaši attiecībās ar PSRS tiesību turpinātājvalsti – Krievijas Federāciju. Jautājums par PSRS okupācijas rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzību Latvijai un pārējām Baltijas valstīm joprojām ir dienas kārtībā. [..]

Valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīna, ko dažkārt sauc arī par turpinātības (state continuity) doktrīnu, ir starptautiskajās publiskajās tiesībās radīta koncepcija, kas atzīst valsts tiesībspējas saglabāšanos apstākļos, kad valsts rīcībspēja ir ārēji pārtraukta vai ierobežota okupācijas vai citas vardarbīgas sagrābšanas rezultātā, vai arī valsts iekšēji tikusi reorganizēta sociālo revolūciju vai līdzīgu notikumu rezultātā. Šādos gadījumos nepārtrauktības doktrīna atzīst valsts juridisko turpinātību, no kā izriet arī valsts saistību un tiesību juridiskā nepārtrauktība.

Šī doktrīna atšķiras no valstu pēctecības (State succession) koncepcijas starptautiskajās tiesībās, kas piemērojama, izveidojoties jaunām valstīm to apvienošanās vai sadalīšanās gadījumā, kā arī nāciju pašnoteikšanās tiesību īstenošanas rezultātā. Abos gadījumos ir tieša saistība ar valsts identitātes jēdzienu: pirmajā gadījumā nepārtrauktība nozīmē attiecīgās valsts identitātes saglabāšanos, otrajā – pēctecība veidojas valsts identitātes zaudējuma rezultātā. Zīmīgi, ka valsts nepārtrauktību (kontinuitāti) neregulē neviens starptautisks lēmums, jo tas vienkārši nav nepieciešams, kamēr valsts pēctecībai veltītas vairākas starptautiskas konvencijas.

Teorētiski nepārtrauktība ir samērā viegli atšķirama no pēctecības, taču starptautisko attiecību praksē tas nebūt tā nav. Piemēram, pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievijas Federācija sākotnēji tika atzīta par tās pēcteci. Taču drīz vien jau Krievijai vajadzēja daudzas no pievilcīgajām bijušās PSRS pilnvarām un tiesībām (kodolieroči, vieta ANO, vēstniecības un to ēkas ārvalstīs u.c.). Lai minētās pilnvaras un tiesības iegūtu, Krievija balstījās uz nepārtrauktības doktrīnu, atzīstot sevi par PSRS turpinātājvalsti (ne pēcteci), ko starptautiskā sabiedrība faktiski ir akceptējusi. Kā redzam, nepārtrauktība pēctecības vietā bijusi nevis juridiskos, bet politiskos apsvērumos balstīta izvēle. To apliecina arī Krievijas nevēlēšanās uzņemties tos PSRS pienākumus un atbildību, kas izriet no nepārtrauktības, bet kuri tai nebija izdevīgi.

Baltijas valstu gadījumā ir piemērojama nepārtrauktības doktrīna. Jau daudzkārt analizēti starptautisko tiesību akti, kurus pārkāpa Padomju Savienība 1940. gada 17. jūnijā, īstenojot agresiju pret neatkarīgo starptautiski atzīto Latvijas valsti, kam sekoja okupācija un nedaudz vēlāk arī prettiesiskā aneksija. Arī aneksijas aizliegums un aneksijas neatzīšanas princips jau tolaik bija nostiprināts starptautiskajās tiesībās. Tikpat prettiesiska bija nacistiskās Vācijas īstenotā agresija un Latvijas okupācija 1941.–1945. gadā. Okupācijas varas un prettiesiskā aneksija pārtrauca, bet neatņēma Latvijas valstisko suverenitāti. Juridiski neatkarīgā Latvijas valsts turpināja pastāvēt, lai arī tās rīcībspēja okupācijas un aneksijas rezultātā faktiski nebija īstenojama, tā bija ļoti ierobežota. Šādu viedokli aizstāvējuši vairāki starptautisko tiesību speciālisti, un tam pievienojas arī šīs monogrāfijas autori. Tas atbilst arī Latvijas oficiālajai nostājai, kas juridiski ir nostiprināta Latvijas Republikas Satversmes preambulā, norādot, ka Latvijas neatkarība atjaunota uz valsts nepārtrauktības pamata, kā arī vairākos Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumos.

Krievijas Federācija neatzīst Latvijas un pārējo Baltijas valstu nepārtrauktību, uzskatot, ka tās nekad nav tikušas okupētas un nav arī notikusi to prettiesiska aneksija. Baltijas valstis un Krievija ne tikai atšķirīgi traktējušas vēstures notikumus, bet devušas krasi atšķirīgu to juridisko novērtējumu.

Tomēr arī daļa Rietumu zinātnieku šķēršļus nepārtrauktībai saredz ieilgušajā okupācijā (51 gads), kas starptautiskajā praksē varētu nozīmēt faktiskās situācijas legalizāciju, ja vien vairums valstu to atzītu. Latvijā nereti tiek piesaukts un atgādināts senais romiešu princips ex iniuria ius non oritur (prettiesisks akts nerada tiesības), īpaši runājot par 1940. gada okupāciju un pret Baltijas valstīm īstenoto padomju prettiesisko aneksiju. Retāk dzirdēts par kādu citu ne mazāk vērā ņemamu romiešu tiesību principu ex facto oritur ius (fakti rada tiesības), kas atzīts arī mūsdienu starptautiskajās tiesībās un pie zināmiem nosacījumiem var pat legalizēt starptautiski prettiesisku rīcību. Šādi nosacījumi pēc būtības ir divi, un tie atbilst vispārpieņemtajai izpratnei par starptautiski tiesiskajām paražām. Viens no tiem prasa ņemt vērā rīcības vai bezdarbības, arī prettiesiskas, ilgstošo raksturu, kura vērtējums ir valstu un starptautiskās sabiedrības ziņā. Otrs nosacījums prasa, lai valstis, vismaz vairākums valstu, atzītu faktisko situāciju par tiesisku neatkarīgi no tās sākotnējā vai iepriekšējā vērtējuma.

Piecus gadu desmitus pasaules valstu vairākums, t.sk. gandrīz visas Rietumu demokrātiskās valstis, neatzina Baltijas valstu okupācijas un aneksijas tiesiskumu. Īpaši konsekventa bija ASV nostāja, kuru lielā mērā uzturēja arī baltiešu trimdas un Baltijas valstu diplomātu aktivitātes un kas atbilstoši ietekmēja arī citas Rietumvalstis. Tomēr situācija Baltijas valstu jautājumā nebūt nebija tik viennozīmīga. Sociālistiskā bloka valstis, kā arī vairākas t.s. jaunās "trešās pasaules" valstis tūlīt vai pēc laika faktiski atzina Baltijas valstu aneksiju (lai arī vairāku valstu šādu nostāju nevarēja uzskatīt par galīgu). Ne reizi Baltijas valstu okupācijas un aneksijas jautājums nenonāca ANO vai tās institūciju dienaskārtībā, lai gan dažas valstis to bija pacēlušas un tas izraisīja diskusijas.

20. gadsimta 70. gados ārzemēs dzīvojošie baltieši Eiropas Drošības un sadarbības konferences dalībvalstu sarunu procesā un Helsinku Nobeiguma akta parakstīšanā saskatīja draudus ASV īstenotajam Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanas politikas turpinājumam. Enerģiska lobēšana ASV, arī demonstrācijas ap sarunu norises vietu Helsinkos panāca ASV valdības atrunu par Nobeiguma akta nosacījumu nošķiršanu no Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politikas jebkādas pārskatīšanas. Kad 1974. gada vasarā Jaunzēlande nolēma mainīt savu pozīciju un, lai uzlabotu attiecības ar Padomju Savienību, atzina Baltijas valstu aneksiju par tiesisku, Jaunzēlandes piemēram tūlīt sekoja Austrālija. Tomēr baltiešu trimda ne tikai Austrālijā un Jaunzēlandē, bet gandrīz visā pasaulē gan ielu demonstrācijās, gan iegūstot Austrālijas politisko aprindu atbalstu, panāca to, ka jau 1975. gada decembrī jaunā Austrālijas valdība atcēla iepriekšējās valdības lēmumu. Jaunzēlande gan nerīkojās līdzīgi.

Latvijas valstiskās nepārtrauktības apliecinājums bija arī samērā plaša un nepārtraukta nacionālā pretošanās gan padomju, gan nacistiskajam okupācijas režīmam pašā Latvijā. Tā izpaudās ne tikai daudzveidīgās nemilitāra rakstura politiskās akcijās, bet arī bruņotā cīņā pret okupantiem. Tikai Staļina laikā vien bruņotā cīņā pret okupāciju un tās īstenotājiem iesaistījās ap 14 000 nacionālo partizānu (mežabrāļu) visā Latvijas teritorijā. Nacionālo pretošanos okupantiem kā argumentu ne reizi vien izmantoja arī ASV valdība, pamatojot savu neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu prettiesisko aneksiju Padomju Savienībā.

Vairākās Rietumvalstīs, kas neatzina Baltijas valstu okupācijas un aneksijas tiesiskumu, turpināja darboties neatkarīgās Latvijas Republikas savulaik izveidotās sūtniecības un konsulāti, kā arī tās goda konsuli. Lai arī viņu pilnvaras un iespējas jaunajos apstākļos bija stipri ierobežotas, diplomāti un konsuli ārvalstīs turpināja pārstāvēt juridiski pastāvošās Latvijas valsts un tās pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Latvijas Republikas diplomāti un konsuli okupācijas laikā ārzemēs ne tikai aizstāvēja prasību atjaunot prettiesiski zaudēto valsts neatkarību, bet arī paši bija apliecinājums tam, ka juridiski un daļēji arī faktiski Latvijas valsts turpina pastāvēt.

Trimdas nopelni neaprobežojās tikai ar baltiešiem bīstamā Austrālijas valdības lēmuma atcelšanu. No padomju okupācijas un represijām aizbēgušie Latvijas iedzīvotāji savās jaunajās Rietumu mītnes zemēs bija spējuši ne tikai organizēties paši, bet arī radījuši efektīvas un profesionālas lobēšanas organizācijas, t.sk. ASV Kongresā un valdībā. Trimdinieki arī apvienoja spēkus pasaules mērogā, lai mērķtiecīgi un organizēti nemitīgi atgādinātu starptautiskajai sabiedrībai par Baltijas valstīm nodarīto netaisnību un apliecinātu savu vēlmi panākt neatkarības atjaunošanu. Tas izpaudās gan neatslābstošajā politiskajā spiedienā uz EDSA dalībvalstīm un to lēmumiem, gan organizējot 1985. gadā Kopenhāgenas tribunālu PSRS pārkāpumu izskatīšanai un tūlīt pēc tam – Baltijas Brīvības un miera kuģa braucienu PSRS robežu tiešā tuvumā.

Starptautiskajā sistēmā valdošā pozīcija par Baltijas valstu okupācijas un aneksijas tiesiskuma neatzīšanu bija svarīgs starptautisks priekšnosacījums neatkarības atjaunošanai uz nepārtrauktības pamata. Taču Atmodas pirmajā – 1988. gadā Latvijā tam nebija vēl nobriedusi atbilstoša politiskā situācija. Šajā gadā jaunizveidotās nevalstiskās organizācijas, t.sk. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) un Latvijas Tautas fronte (LTF) runāja vien par lielāku demokrātiju, suverenitāti un ekonomisko neatkarību PSRS ietvaros. LTF savu mērķu sasniegšanai izvirzīja pat vairākas bīstamas prasības, kas Latviju attālinātu no neatkarīgas valsts atjaunošanas, t.sk. par jauna demokrātiskāka Savienības līguma radīšanu, Latvijas PSR pilsoņu statusa konstitucionālu nostiprināšanu un Latvijas PSR uzņemšanu ANO un citās starptautiskās organizācijās. Savulaik Rietumvalstis jau 1945. gadā bija noraidījušas PSRS priekšlikumu uzņemt ANO visas trīs Baltijas padomju republikas, lai nepieļautu Baltijas valstu prettiesiskās aneksijas legalizāciju. Tomēr 1988. gads Latvijā bija nozīmīgs ar plašām diskusijām par valstiskās neatkarības zaudēšanas patiesajiem apstākļiem, to skaitā ar Mavrika Vulfsona publisko paziņojumu par Latvijas okupāciju 1940. gadā, kas jau lika pamatus nepārtrauktības doktrīnas piemērošanai tālākajā ceļā uz neatkarības atgūšanu.

Atmodas otrais gads sākās ar LNNK pirmo kongresu 1989. gada 18. un 19. februārī, kas skaidri un nepārprotami savā programmā izvirzīja mērķi – atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti 1940. gada robežās, balstoties uz 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes pamatiem. Šajā laikā LNNK iepazina Igaunijas pilsoņu kustības organizēšanas pieredzi un nevainojamo koncepciju par Igaunijas valsts atjaunošanu uz nepārtrauktības doktrīnas principiem. Tā arī Latvija jau 1989. gada pavasarī – vasarā nonāca pie savas juridiski joprojām pastāvošās valsts pilsoņu apzināšanas un pilsoņu komiteju veidošanas, balstoties uz konsekventu juridiski pamatotu nepārtrauktības doktrīnu.

LTF politiskie vadītāji sākotnēji nostājās pret pilsoņu kustības iniciatīvu kā politiski nepieņemamu un praktiski neīstenojamu. To skaidri formulēja tā laika LTF līderi, piedāvājot veidot jaunu neatkarīgu un demokrātisku valsti, kas turpinātu un attīstītu Latvijas Republikas parlamentārās un demokrātiskās tradīcijas. Šāda nostāja pausta LTF kongresā 1989. gada oktobrī un 1990. gada februārī publiskotajā LTF vēlēšanu platformā pirms 18. martā paredzētajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām. Faktiski un juridiski tas nozīmētu jaunas valsts izveidošanu, ko varētu uzskatīt gan par 1918. gadā proklamētās Latvijas Republikas, gan Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pēcteci.

Pēc uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā gandrīz tūlīt principiāli mainījās LTF vadības pozīcija, ko, iespējams, ietekmēja Lietuvas 11. martā un Igaunijas 30. martā pieņemtie lēmumi par šo valstu atjaunošanu restitutio ad integrum (atjaunošana iepriekšējā stāvoklī). LTF pilnībā pārņēma pilsoņu kustības proponēto valsts atjaunošanas koncepciju, balstoties uz nepārtrauktības doktrīnu, ko samērā konsekventi iekļāva 1990. gada 4. maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Šādas deklarācijas izstrādāšanā un pieņemšanā nozīme bija arī trimdas nopelniem – ne tikai ASV īstenotās neatzīšanas politikas pieskatīšanai, bet arī tās principiālās idejas konsekventai nodošanai LTF vadībai, ka vienīgais loģiskais risinājums, kā sasniegt neatkarību, ir atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas valstisko neatkarību, ievērojot mūsu valsts nepārtrauktību un turpinātību. Par šādu pieeju vienmēr konsekventi bija iestājies arī Latvijas Republikas diplomātiskais dienests. Latvijas un pārējo Baltijas valstu skaidri paustā apņēmība atjaunot reiz zaudētās valstis arī faktiski bija pamats tam, lai starptautiskā sabiedrība, izmantojot varas vājumu PSRS pēc 1991. gada augusta puča mēģinājuma, atzītu Baltijas valstu kā starptautisko tiesību subjektu neatkarību.

Starptautiska atzīšana, t.sk. no PSRS puses, pavēra Latvijai reālas iespējas pašai veidot un nostiprināt savu valstiskumu. Tas tika konsekventi darīts, balstoties uz valstiskās nepārtrauktības pamatiem, reizēm pat pārspīlējot vai absolutizējot nepārtrauktības doktrīnas piemērošanu.

Demokrātiski tika ievēlēta Latvijas Republikas 5. Saeima, kas savas sanākšanas pirmajā dienā 1993. gada 6. jūlijā atjaunoja pilnā apjomā Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes darbību. Atbilstoši tai tika ievēlēts atjaunotās Latvijas valsts pirmais prezidents. Pakāpeniski atjaunoja Latvijas Republikas 1937. gadā pieņemto Civillikumu un vairākus citus pirmskara Latvijas likumus. Arī jaunizveidotā tiesu sistēma tika balstīta uz pirmskara Latvijas tiesu iekārtas uzbūves un darbības principiem.

Atbilstoši nepārtrauktības doktrīnai visu okupācijas periodu turpināja pastāvēt arī Latvijas Republikas pilsoņu kopums, kura tiesības atjaunoja jaunievēlētā Latvijas Republikas Saeima. Divpusējos līgumos ar kaimiņvalstīm Latvija atjaunoja arī savas pirmsokupācijas robežas, izņemot daļu robežas ar Krievijas Federāciju, kas skāra Abrenes apvidu. Latvija neuzņēmās nekādas saistības no bijušās PSRS noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem okupācijas periodā, bet atzina to starptautisko līgumu esamību, ko bija noslēgusi Latvija pirms okupācijas un kuri nebija zaudējuši spēku.

Ne tikai nepārtrauktības, bet arī tiesiskuma un Latvijas labās gribas apliecinājums bija okupācijas periodā atņemto nekustamo īpašumu denacionalizācija un atdošana to bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Ne visas valstis atzina Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, dažas uzskatīja un joprojām uzskata tās par jaunizveidotām neatkarīgām valstīm. Diemžēl arī ANO bijušie ģenerālsekretāri Baltijas valstis atsevišķos gadījumos nosaukuši par jaunām valstīm, kas atdalījušās no PSRS. Rietumu masu medijos un arī pat akadēmiskos pētījumos nereti lasāma neprecīza informācija, ka Baltijas valstis esot ieguvušas neatkarību PSRS sabrukuma rezultātā. Šo publikāciju autori ignorē faktu, ka Baltijas valstis 1991. gadā atjaunoja valstisko neatkarību četrus mēnešus pirms PSRS sabrukuma.

Daži politiķi un atsevišķi zinātnieki arī Latvijā joprojām uzskata, ka valsts atjaunošanas vietā labāk būtu bijis veidot jaunu neatkarīgu valsti – PSRS pēcteci, ļaujot pieprasīt daļu bijušās Padomju Savienības militārā bruņojuma un citus īpašumus, ārvalstu neatmaksātos kredītus Padomju Savienībai. Jaunas valsts radīšana arī ļautu neveikt Latvijā īpašumu denacionalizāciju. Šādam viedoklim piekrist nevar, jo valsts atjaunošana uz nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnas pamatiem Latvijai devusi daudz vairāk. Pirmkārt, tā respektēja Latvijas tautas reiz īstenoto pašnoteikšanos; nelegalizēja padomju aneksiju; kā arī atjaunoja taisnīgumu un nodrošināja Baltijas valstu vienotību. Otrkārt, Latvijai nebija jāpiešķir pilsonība automātiski visiem, kas te bija ieradušies padomju varas laikā; nebija jānorēķinās par PSRS parādiem ārvalstīm; nebija jāuzņemas atbildība par PSRS noziegumiem ārvalstīs; Latvija saglabāja tiesības uz restitūciju un kompensācijām no agresorvalstīm vai to turpinātājvalstīm; daļēji atguva Latvijas Republikas bijušo vēstniecību ēkas un visu savulaik noguldīto zeltu no Rietumvalstīm; atjaunoja Latvijas Republikas jau noslēgtos starptautiskos līgumus un nozīmīgus tā laika likumdošanas aktus, kā arī varēja izmantot un joprojām izmanto to laiku judikatūru. Nav mazsvarīgi, ka tagadējā statusā Latvija var saukt pie kriminālatbildības par noziegumiem pret mieru, cilvēci un par kara noziegumiem represiju dalībniekus un padomju režīma aktīvistus, apliecinot sevi kā civilizētu starptautiskās sistēmas dalībnieci.

Latvijas atjaunošanas un nepārtrauktības teorētiskie pētījumi un atzinumi ir svarīgi un aktuāli ne tikai pagātnes, bet vēl vairāk – šodienas un nākotnes kontekstā, lai veidotu un īstenotu gan mūsu iekšpolitiku, gan ārpolitiku, skaidrotu to mūsu sabiedrībai un starptautiskajiem partneriem.

Šī monogrāfija ir vairāku gadu ilga kopīga pētījuma rezultāts, ko veikuši zinātnieki no Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes, Rīgas Juridiskās augstskolas, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra. Latvijas valsts nepārtrauktība aplūkota kompleksi no vēstures, konstitucionālo un starptautisko tiesību un politikas zinātnes viedokļa. Monogrāfija ļauj iepazīt plašāko starpdisciplināro pētījumu par šo aktuālo un nozīmīgo tēmu. Tā domāta ne tikai speciālistiem un ekspertiem, politiķiem un ierēdņiem, bet ikvienam interesentam, kam interesē Latvijas valsts vēsture un rūp tās nākotne.