[..] Neatkarības atjaunošana 1990.–1991. gadā radīja jautājumus, vai atjaunotā Latvija ir tā pati 1918. gadā dibinātā valsts vai tomēr jauna neatkarīga valsts ar atšķirīgu identitāti, kas radusies PSRS sabrukuma rezultātā. Ja pašā Latvijā ir rasta atbilde uz šo jautājumu, kas arī nostiprināta konstitucionālos aktos, tad ne tikai mūsu nelabvēļi, bet arī partneri starptautiskās organizācijās un citviet pasaulē dažkārt pauduši šaubas šo vēsturisko notikumu interpretācijā un īpaši – to tiesiskajā izvērtējumā. Arī tiesību speciālistu vidū pasaulē šajos jautājumos izteikti visdažādākie viedokļi, kas gan nereti ir ne tikai dažādi, bet arī ļoti pretrunīgi.

Ar Latvijas valsts atjaunošanu saistīto vēsturisko notikumu interpretācija un juridiskais izvērtējums ne tikai nav zaudējis savu nozīmīgumu, bet tie atkal un atkal tiek aktualizēti dažādos starptautiskos tiesu procesos, un īpaši attiecībās ar PSRS tiesību turpinātājvalsti – Krievijas Federāciju. Jautājums par PSRS okupācijas rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzību Latvijai un pārējām Baltijas valstīm joprojām ir dienas kārtībā. [..]

Valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīna, ko dažkārt sauc arī par turpinātības (state continuity) doktrīnu, ir starptautiskajās publiskajās tiesībās radīta koncepcija, kas atzīst valsts tiesībspējas saglabāšanos apstākļos, kad valsts rīcībspēja ir ārēji pārtraukta vai ierobežota okupācijas vai citas vardarbīgas sagrābšanas rezultātā, vai arī valsts iekšēji tikusi reorganizēta sociālo revolūciju vai līdzīgu notikumu rezultātā. Šādos gadījumos nepārtrauktības doktrīna atzīst valsts juridisko turpinātību, no kā izriet arī valsts saistību un tiesību juridiskā nepārtrauktība.

Šī doktrīna atšķiras no valstu pēctecības (State succession) koncepcijas starptautiskajās tiesībās, kas piemērojama, izveidojoties jaunām valstīm to apvienošanās vai sadalīšanās gadījumā, kā arī nāciju pašnoteikšanās tiesību īstenošanas rezultātā.