Amicus Plato sed magis amica veritas (Platons ir mans draugs, bet patiesība man dārgāka) – Aristotelis

1. Pēc neatkarības atjaunošanas radās nepieciešamība nomainīt LPSR likumdošanas aktus ar Latvijas Republikas likumiem.

Kādu dienu 1990. gadā man piezvanīja Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, lai prasītu man padomu par juristiem, kuri varētu vadīt darba grupas par konkrētu likumprojektu izstrādāšanu. Es ieteicu uzdot Krimināllikuma darba grupas vadīšanu Aivaram Niedrem, attiecīgi Kriminālprocesa darba grupu Vijai Jākobsonei, Administratīvo pārkāpumu kodeksa – Jurim Kaksītim, Civillikuma – Jānim Vēberam un Civilprocesa – man pašam.

Aktuāls bija jautājums, kuram uzdot vadīt likumprojekta par tiesu iekārtu darba grupu. Tajā laikā nebija neviena nopietna speciālista šajā nozarē. Tā kā A. Gorbunovs gaidīja manu atbildi, bet es nevarēju nosaukt nevienu kandidātu, biju spiests nosaukt pats sevi.

Latvijas tā laika parlaments – Augstākā padome un pēc tam arī 5. Saeima praktizēja divus likumdošanas veidus, proti, vai nu pieņēma jaunus likumus, vai arī atjaunoja likumus, kuri bija spēkā līdz 1940. gada 17. jūnijam, ja nebija novecojuši.¹

Protams, pirmsokupācijas Latvijā bija Tiesu iekārtas likums, kas detalizēti reglamentēja Latvijas Republikas tiesu sistēmu. Mūsu darba grupai bija jāizšķiras, vai atjaunot šo likumu, kā tas, piemēram, tika izdarīts ar 1937. gada Civillikumu un dažiem citiem likumiem, vai arī izstrādāt gluži jaunu likumu.

Darba grupa nosvērās par jauna likuma izstrādāšanu, ņemot vērā būtiskās izmaiņas, kas bija veiktas starptautisko tiesību normās laikā, kad Latvija bija okupēta. Šajā laikā bija pieņemti tādi akti kā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija u.c. Visos šajos dokumentos bija nostiprināta atziņa, ka ikviena cilvēka tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā ir būtiska cilvēka tiesību sastāvdaļa.

Ar jauno likumu bija jānovērš visi tie padomju tiesu sistēmas trūkumi, kuri darba grupas locekļiem bija labi zināmi. Ņemot vērā, ka laikā, kad mēs izstrādājām jauno likumu, Satversmes darbība nebija pilnībā atjaunota, bija nepieciešams nostiprināt tiesu varas nozīmi valsts konstitucionālajā iekārtā. Tādēļ arī šajā likumā tika iekļauta Monteskjē varas dalīšanas atziņa, nosakot, ka "Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildvarai pastāv neatkarīga tiesu vara". Turklāt jānorāda, ka šis ir vienīgais likums Latvijā, kurā varas dalīšanas princips ir tieši formulēts.

Tiesu iekārta ir jebkurā demokrātiskā valstī patstāvīga tiesību nozare. Atšķirībā no procesuālajiem likumiem – Civilprocesa, Kriminālprocesa u.c. likumiem – tieši tiesu iekārtas likums nosaka katrā valstī pastāvošo tiesu sistēmu, tiesu kompetenci, kamēr procesuālie likumi reglamentē lietu izskatīšanas kārtību (procedūru) tiesu iekārtas likumos noteiktajās tiesās.

Svarīgākais likumdošanas akts Latvijas tiesu iekārtā ir likums "Par tiesu varu". Likums, kuram bija un arī vēl šodien ir ļoti svarīga nozīme mūsu tiesu sistēmas atjaunošanā un pašreizējā darbībā. Šis likums būtiski atšķīrās no tradicionālajiem tiesu iekārtas likumiem, jo izveidoja ne tikai tiesu sistēmu, bet arī noteica bez jau minētā Monteskjē varas dalīšanas principa tiesu neatkarības principus un garantijas, kā arī lietu izskatīšanas pamatprincipus.