Arvien biežāk dažādās institūcijās un privātās sabiedrībās informācijas neizsniegšanas iemesls kļūst atruna un atsaukšanās uz personas datu aizsardzību. Minētais jautājums ir aktuāls ne tikai no personas datu aizsardzības skatpunkta, bet arī Civilprocesa likuma un to personu interešu aizsardzības viedokļa, kuras cenšas aizsargāt savas likumīgās intereses un aizskartās tiesības tiesas ceļā. Saduroties pretējām interesēm un pusēm un nespējot strīdu atrisināt vienošanās ceļā, tiesa ir vienīgais tiesiskais instruments, kas ir kā starpnieks domstarpību atrisināšanai. Puses, kuras dodas uz tiesu, ir pārliecinātas par to, ka civilprocess ir formālo lietu vešanas kārtība, lai panāktu tiesisku risinājumu. Lai arī minētais ir civilprocesa "ābece", taču tas ir jāatceras arī visos tajos gadījumos, kad saduras dažādas personu tiesības. Vienīgā iespēja, kā noregulēt strīdīgās situācijas, ir atsaukties uz likumu un tā piemērošanu.

Jau pirms vairākiem gadiem D. Ose uzsvēra, ka "Latvijas Civilprocesa likuma sniegtais regulējums pierādījumu pieļaujamības un attiecināmības jautājumā ir visai nekonkrēts un plaši interpretējams".¹ Tas vistiešākā veidā attiecas arī uz šajā rakstā apskatāmo jautājumu, jo, no vienas puses, Civilprocesa likums paģēr, ka katrai pusei ir jāiesniedz pierādījumi, kas apstiprina viņa sniegto paskaidrojumu pamatotību, bet, no otras puses, saistībā ar personas datu aizsardzības jautājumu un pierādījumu pieļaujamību rodas dažādas situācijas, kas atsevišķos gadījumos tiek izmantotas pretēji likuma jēgai. Kaut arī šo jautājumu ir iespējams skatīt no daudz un dažādiem aspektiem, autors lasītājam piedāvā divus.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta pirmajā daļā ir noteikts: "Ikvienam ir tiesības uz savas privātās (..) dzīves (..) un sarakstes neaizskaramību." Minētajam pantam ir arī otrā, ne mazāk būtiska daļa, kas nosaka: "Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.