6. Februāris 2018 /NR. 6 (1012)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vispārējais zaudējumu atlīdzības prasījuma pamats delikta un saistības pārkāpuma gadījumā
9

Ja prasību apmierina, tad valsts parasti iebrūk atbildētāja pamattiesībās, visbiežāk īpašuma tiesībās, jo liek daļu savas mantas atdot prasītājam. Savukārt, ja prasību noraida, tad var likt prasītājam samierināties ar iebrukumu viņa pamattiesībās, turklāt rodas jautājums par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Jebkurā gadījumā runa ir par pamattiesībām, turklāt vienām no visbūtiskākajām. Mēs jau zinām stingros priekšnoteikumus, kādi izvirzīti valstij, lai tās iejaukšanās pamattiesībās būtu attaisnota. Tam pēc būtības vienlīdz ir jāattiecas arī uz tiesu (valsts) spriedumiem par zaudējumu atlīdzību. Tāpēc šādiem spriedumiem ir jābūt pamatotiem ar likumu – tiesību normu, kas kalpo kā prasījuma pamats. Un nepietiek šo tiesību normu vienkārši piesaukt. Spriedumā ir skaidri un saprotami jāpaskaidro, kāpēc un kā katrs tiesību normas – prasījuma pamata – sastāvā ietilpstošais priekšnoteikums konkrētajos apstākļos piepildās vai nepiepildās.

Līdzšinējā prakse

Zaudējumi tiek izraisīti ik uz soļa, un attiecīgi to atlīdzības prasības ir ikdiena. Tāpēc rodas jautājums, ar kādu juridisko argumentāciju šādas prasības ir apmierinātas vai noraidītas līdz šim. Riskējot izteikties akadēmiski nekorekti, esošo praksi var salīdzināt ar tā dēvēto strausa politiku un zveju duļķainos ūdeņos. Kurš gan nav lasījis spriedumus, kur tiek piesauktas dažnedažādas Civillikuma (turpmāk – CL) normas parasti robežās no 1770. līdz 1792. pantam, bet tā arī nepaskaidrojot, kura konkrēti norma tiek piemērota kā prasījuma pamats un kā piepildās vai nepiepildās tajā izvirzītie atbildības priekšnoteikumi (normas sastāvs). Tā ir ūdens duļķošana un attiecībā uz tiesu – Civilprocesa likumā aizliegta izvairīšanās no sprieduma pamatošanas. Šādi spriedumi liek arī apšaubīt to likumību, jo tie neatklāj, kā gan no likuma varēja izrietēt tieši tāds un nevis citāds lietas iznākums. Bet, kad kāda strīdus puse norāda, ka ir taču jāpaskaidro, kā un kāpēc konkrētas tiesību normas – prasījuma pamata – sastāvs piepildās, tad pat Senāts mēdz "iebāzt galvu smiltīs" un izlikties šo centrālo argumentu neredzam.1

 

Tiesību normai kā prasījuma pamatam izvirzāmās prasības

Lai varētu atzīt prasījumu jeb subjektīvo tiesību prasīt no cita kādas darbības izdarīšanu vai atturēšanos no kādas darbības, ir jābūt objektīvai tiesību normai, kas šādas tiesības dod – prasījuma pamatam.2 Prasījuma pamata normai turklāt vai nu pašai vai kopā ar to papildinošām normām ir jāatbild uz četriem pamata jautājumiem: kas, ko, no kā un uz kāda pamata var prasīt.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Izbrīnītais
15. Februāris 2018 / 10:46
0
ATBILDĒT
Tā vien šķiet, ka nupat ir bijusi civilizācijas bojāeja un ka sākam atkārtoti izgudrot riteni, tas ir, turpinām maldīties starp divām priedēm. Prof. Torgāns būs par velti tinti un papīru tērējis, skaidrojot vainas un vainojamības būtību, atšķirības un nozīmi. Bet no otras puses - super! - temati nekad nebeigsies!
Rorr
6. Februāris 2018 / 16:09
1
ATBILDĒT
Rakstā daudzas nepilnības, neskaidrības. Nevar visam piekrist, t.sk., par to, ka līgumtiesības ir vainas prezumpcija. Vainai vispār ir maza nozīme līgumtiesībās. Personas darbībās var nebūt saskatāma vaina, bet līgums jāpilda. Ja no līguma saistošā spēka varētu izvairīties, pierādot, ka nav vainas, tad tas būtu trausls ledus, pa kuru staigājam. Turklāt nejaušs notikums nav vienīgais izņēmums no zaudējumu atlīdzības pienākuma līgumtiesībās. Ir arī daudzi citi, kaut vai CL 1776.pants. Un, vai autors nenonāk pretrunās, sakot, ka CL 1635.p. līgumtiesībās nav piemērojams, bet vienlaikus sakot, ka vainai ir fundamentāla nozīme zaudējumu atlīdzībā līgumtiesībās. Tieši no 1635.panta izriet civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumi, t.sk., vaina. Kāds pamats vainu (turklāt tās prezumpciju, kas nav pat 1635.pantā) tāpat ielasīt CL 1779.pantā saistībā ar līgumtiesībām? Rakstu varētu likt vairāk bloga sadaļā, kur kāds raksta savas pārdomas. Nav arī izmantoti visi pēdējie pieejamie avoti par šo tēmu. Bet apsveicami, ka par šīm tēmām kāds raksta. Diskusijas, polemikas veicināšanai izcils raksts.
Jūlija Kolomijceva
6. Februāris 2018 / 13:33
0
ATBILDĒT
Nevaru līdz galam piekrist, ka CL 1779.p. “attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību sakarā ar saistības pārkāpumu patiesībā jau paredz vainas prezumpciju”. Daudz ir atkarīgs no līguma veida, pārkāpuma un saistības rakstura u.tml. Piemēram, ja prasa zaudējumus līgumsaistības izpildes nokavējuma dēļ, tad tiešām CL 1652.p.3.pkt. (nevis CL 1779.p.), skatot to kopsakarā ar CL1661.-1662.p., noteic, ka parādnieka, kas nav izpildījis konkrētu saistību termiņā, vaina tiek prezumēta, bet parādnieks var mēģināt atspēkot šo prezumpciju.
CL 1642.p. paredz, ka noteikumi par to, kāda neuzmanības pakāpe atzīstama par vainu no līguma izrietošās attiecībās vai svešu lietu pārvaldībā, kā arī ceļot prasības pret kādu personu sakarā ar svešu lietu valdījumu, norādīti attiecīgās vietās. Piemēram, CL 1972.p. paredz: Ja glabātājs uzņemas lietu glabāt bez atlīdzības, tad viņš atbild tikai par ļaunprātību vai rupju neuzmanību. Līdz ar to prasītājam jāpierāda rupja neuzmanība vai ļauns nolūks, ja vēlas piedzīt zaudējumus. Nav nekādas vainas prezumpcijas.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 6
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties