Likumos var būt norma, kas laika gaitā netiek piemērota un neviens nepievērš tai uzmanību, jo netic tās atbilstībai tiesību sistēmai kopumā. Taču ar humoru uztveramajos Mērfija likumos1 atrodama šāda prātula: ja kādu likumu var nepareizi iztulkot, tad tas arī tiks nepareizi iztulkots. Liekas, ka kaut kas tāds gadās arī Latvijā. Tādā sakarā juristu sabiedrībai šajā rakstā tiek piedāvāts vingrinājums, kurā jānoteic, vai konkrētā situācijā tiesnešiem ir tiesības veikt tiesību tālākveidošanu, neaprobežojoties ar apgalvojumu, ka likums, kamēr nav grozīts vai atcelts, ir jāpilda.
Pirkt vai atvērt ar kodu
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Bezmaksas informatīvais tālrunis 80006000
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Par "Jurista Vārds" | Autoriem | |
| Redakcija | Lietošanas noteikumi | |
| Kontakti | Autortiesības | |
| Reklāma | Grāmatu e-veikals | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Abonēšana | Lapas karte |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
