Gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarīts kaitējums citai personai, persona, kura krimināllietā atzīta par cietušo, ir tiesīga lūgt piedzīt kompensāciju gan atbilstoši Kriminālprocesa likuma 26. nodaļas noteikumiem, gan arī tiesīga celt prasību atbilstoši Civilprocesa likuma noteikumiem. Kā norādīts tiesību doktrīnā, kompensācija krimināllietā ir atlīdzība, kas vienlaikus pildītu gandarījuma sniegšanas funkciju cietušajam par trīs veidu kaitējumiem: morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu, ja tāds ir bijis.²

Var izveidoties situācijas, kurās civillieta sakarā ar celto prasību tiek ierosināta pirms krimināllietas, ja, piemēram, kaitējumu radošo darbību noziedzīgais raksturs tiek atklāts vēlāk,³ vai sakarā ar to, ka jautājums par civillietas ierosināšanu tiek izlemts ātrāk, prasītājs lūdzis nodrošināt prasību pirms vai pēc prasības celšanas un citu apstākļu dēļ.

Lai arī civillietu un krimināllietu savstarpējā mijiedarbībā ir saskatāmas iespējas normatīvo regulējumu un tiesību piemērošanas praksi pilnveidot, piemēram, jautājumā par civiltiesiska strīda interpretācijas robežām, lemjot par krimināllietas ierosināšanu, nemantiskā kaitējuma kompensāciju apmēra noteikšanā kriminālprocesā, šajā rakstā uzmanība tiks veltīta jautājumam par tiesvedības apturēšanu civillietā sakarā ar krimināllietu, kura ierosināta saistībā ar nodarījumu, kas kā citas personas tiesības un tiesiskās intereses aizskarošs ir vienlaikus arī prasības pamats ierosinātajā civillietā.