Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības vēsture

Latvijā 496 kilometrus garā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste (šā vārda plašākajā nozīmē) ar trijām lielām, septiņām mazām ostām un garākajām smilšu pludmalēm ir unikāla Latvijas un visa Baltijas jūras reģiona vērtība, kā arī nozīmīgs attīstības resurss, kas daudzu gadsimtu garumā pozitīvi ietekmējis Latvijas attīstību un starptautisko atpazīstamību. Piekrastē izveidoti vairāki desmiti īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, kas ietilpst arī Eiropas Savienības kopējā aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000". Piemēram, Piejūras, Ragakāpas un Engures ezera dabas parki, Ķemeru un Slīteres nacionālie parki u.c. Šajās teritorijās tiek sargātas arī unikālas dabas vērtības – Eiropas mērogā apdraudēti biotopi.¹

Tā kā sabiedrībā dažkārt vērojama neizpratne par īpašuma un lietošanas tiesību aprobežojumu nepieciešamību piekrastē un tās aizsargjoslā, ir vērts nedaudz ielūkoties tās aizsardzības vēsturē, kas ir bijusi visai sarežģīta. 17. gadsimtā tur sākās masveidīga piekrastes koku izciršana un mežu dedzināšana lielā apmērā. Tā kā piekrastes meži bija viegli pieejami un arī ostas bija attīstījušās, ar plašu vērienu izvērsās tirdzniecība ar masta kokiem, pelniem un darvu. Mežu izciršana ietekmēja arī mežam blakus esošās atklāto kāpu teritorijas, kas nodega, tika izbraukātas vai citādi ietekmētas. Smiltis pārsedza mežus, pļavas, tīrumus, ceļus un pat cilvēku mājvietas. Pēc tam, lai novērstu t.s. ceļojošo kāpu nodarīto kaitējumu īpašumiem, Kurzemes piekrastē tika izveidots 34 km garš un 1,5 m augsts žogs, kā arī iestādīti aptuveni 242 000 jaunu koku. 19. gadsimta sākumā ceļojošās kāpas Latvijā bija vēl ap 7700 ha platībā. Tāpēc Vidzemes un Kurzemes guberņas pārvalde gar jūru nodalīja 150 asu (apmēram 320 metru) platu aizsargjoslu, vietām tā tika noteikta divu kilometru platumā. Pēc tam sākās kāpu apmežošana, kas ilga 130 gadus. Tā kā vēl 1925. gadā ceļojošās kāpas bija 3800 ha platībā, Meža departaments šīs problēmas novēršanai apstiprināja īpašu rīcības plānu, kura īstenošanai turpmāko 20 gadu laikā paredzēja iztērēt vairāk par 700 000 latu.²

Padomju okupācijas laikā aptuveni 60 % piekrastes teritorijas bija iekļauti Padomju Savienības pierobežas zonā armijas vajadzībām ar ierobežotu piekļuvi un izmantošanu. Kurzemes piekrastē tika noteikta aizliegtā zona, kur drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 18. jūnijā tika pieņemts Latvijas Republikas Ministru padomes lēmums Nr. 30 "Par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas paplašināšanu", ar kuru tika saglabāta padomju laikā noteiktā 300 metru krasta kāpu aizsargjosla un paplašināta t.s. saimnieciskās darbības aizsargjosla, kurā tika noteikti būtiski lietošanas tiesību ierobežojumi.³ Pēc tam – 1997. gada 5. februārī – tika pieņemts Aizsargjoslu likums, kas līdz šim brīdim grozīts jau 18 reizes, tostarp 2013. gadā – četras reizes.⁴

Pagājušā gadsimta 90. gados, veicot zemes reformu, ievērojama daļa piekrastes teritorijas nonāca privātā īpašumā. Pietiekami nenovērtējot šo zemju nozīmīgumu, uz tām tika atjaunotas ne tikai īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem), bet par niecīgu cenu tās tika arī privatizētas. Bez tam zemes reforma tika īstenota, pirms tika izstrādāti attiecīgo pašvaldību teritorijas plānojumi.