10. Aprīlis 2018 /NR. 15 (1021)
Skaidrojumi. Viedokļi
Kuģis vai māja – tāds ir jautājums
5
Daži Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes un tās aizsargjoslas tiesiskie aspekti
Dr. iur.
Ilma Čepāne
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras profesore 

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste ir uzskatāma par nacionālu vērtību. Tai jābūt pieejamai pēc iespējas plašākai sabiedrībai. Piekrastē un tās aizsargjoslā vides aizsardzības nolūkos ir noteikti būtiski īpašuma un lietošanas tiesību ierobežojumi. Neraugoties uz tiem, šīs teritorijas nelikumīgi tiek sadrumstalotas, tajās notiek nelikumīga būvniecība, meža zemes transformācija u.c. pārkāpumi. Taču blakus iepriekš minētajiem pārkāpumiem šajās vietās pastāv vēl daudz svarīgāka problēma, kurai sabiedrībā nav pievērsta pietiekama uzmanība, proti, piekrastes teritorijas juridiski un faktiski nesakārtotās īpašuma tiesības.

Rakstā tiks analizēta Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes izveidošanas vēsture, mērķis, īpašuma tiesības uz piekrastes teritoriju, tās aizsargjoslas tiesiskais režīms, kā arī valsts un pašvaldību institūciju rīcība un tiesas spriedumi.

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības vēsture

Latvijā 496 kilometrus garā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste (šā vārda plašākajā nozīmē) ar trijām lielām, septiņām mazām ostām un garākajām smilšu pludmalēm ir unikāla Latvijas un visa Baltijas jūras reģiona vērtība, kā arī nozīmīgs attīstības resurss, kas daudzu gadsimtu garumā pozitīvi ietekmējis Latvijas attīstību un starptautisko atpazīstamību. Piekrastē izveidoti vairāki desmiti īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, kas ietilpst arī Eiropas Savienības kopējā aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000". Piemēram, Piejūras, Ragakāpas un Engures ezera dabas parki, Ķemeru un Slīteres nacionālie parki u.c. Šajās teritorijās tiek sargātas arī unikālas dabas vērtības – Eiropas mērogā apdraudēti biotopi.1

Tā kā sabiedrībā dažkārt vērojama neizpratne par īpašuma un lietošanas tiesību aprobežojumu nepieciešamību piekrastē un tās aizsargjoslā, ir vērts nedaudz ielūkoties tās aizsardzības vēsturē, kas ir bijusi visai sarežģīta. 17. gadsimtā tur sākās masveidīga piekrastes koku izciršana un mežu dedzināšana lielā apmērā. Tā kā piekrastes meži bija viegli pieejami un arī ostas bija attīstījušās, ar plašu vērienu izvērsās tirdzniecība ar masta kokiem, pelniem un darvu. Mežu izciršana ietekmēja arī mežam blakus esošās atklāto kāpu teritorijas, kas nodega, tika izbraukātas vai citādi ietekmētas. Smiltis pārsedza mežus, pļavas, tīrumus, ceļus un pat cilvēku mājvietas. Pēc tam, lai novērstu t.s. ceļojošo kāpu nodarīto kaitējumu īpašumiem, Kurzemes piekrastē tika izveidots 34 km garš un 1,5 m augsts žogs, kā arī iestādīti aptuveni 242 000 jaunu koku. 19. gadsimta sākumā ceļojošās kāpas Latvijā bija vēl ap 7700 ha platībā. Tāpēc Vidzemes un Kurzemes guberņas pārvalde gar jūru nodalīja 150 asu (apmēram 320 metru) platu aizsargjoslu, vietām tā tika noteikta divu kilometru platumā. Pēc tam sākās kāpu apmežošana, kas ilga 130 gadus. Tā kā vēl 1925. gadā ceļojošās kāpas bija 3800 ha platībā, Meža departaments šīs problēmas novēršanai apstiprināja īpašu rīcības plānu, kura īstenošanai turpmāko 20 gadu laikā paredzēja iztērēt vairāk par 700 000 latu.2

Padomju okupācijas laikā aptuveni 60 % piekrastes teritorijas bija iekļauti Padomju Savienības pierobežas zonā armijas vajadzībām ar ierobežotu piekļuvi un izmantošanu. Kurzemes piekrastē tika noteikta aizliegtā zona, kur drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada 18. jūnijā tika pieņemts Latvijas Republikas Ministru padomes lēmums Nr. 30 "Par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas paplašināšanu", ar kuru tika saglabāta padomju laikā noteiktā 300 metru krasta kāpu aizsargjosla un paplašināta t.s. saimnieciskās darbības aizsargjosla, kurā tika noteikti būtiski lietošanas tiesību ierobežojumi.3 Pēc tam – 1997. gada 5. februārī – tika pieņemts Aizsargjoslu likums, kas līdz šim brīdim grozīts jau 18 reizes, tostarp 2013. gadā – četras reizes.4

Pagājušā gadsimta 90. gados, veicot zemes reformu, ievērojama daļa piekrastes teritorijas nonāca privātā īpašumā. Pietiekami nenovērtējot šo zemju nozīmīgumu, uz tām tika atjaunotas ne tikai īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem (mantiniekiem), bet par niecīgu cenu tās tika arī privatizētas. Bez tam zemes reforma tika īstenota, pirms tika izstrādāti attiecīgo pašvaldību teritorijas plānojumi.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Viesturs
11. Aprīlis 2018 / 12:37
0
ATBILDĒT
Paldies autorei!
Seskis
10. Aprīlis 2018 / 09:40
4
ATBILDĒT
Labs un pamatots raksts, tomēr par tiesisko regulējumu var diskutēt! Jāsāk ar to, ka Latvijas Republika ir ratificējusi 1982.gada 10.decembra Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvenciju, kuras 91.panta 1.punktā ir noteikts, ka kuģiem ir tās valsts piederība, ar kuras karogu tie var kuģot. Cik zināms, „māja - kuģis" kā 99% Pasaules kuģu kuģo zem Libērijas karoga. Lasām tālāk - Konvencijas 27.panta 1.punkts reglamentē, ka piekrastes valsts kriminālā jurisdikcija nevar tikt realizēta uz ārvalsts kuģa, izņemot Konvencijā uzskaitītos gadījumus. Tātad Latvijas Republikas institūcijām nav tiesību uzsākt administratīvo pārkāpumu vai kriminālprocesu pret „mājas - kuģa" īpašniekiem, kuri kuģo zem Libērijas Republikas karoga, izņemot gadījumus, kad tiek veikti noziegumi, kas izplatās Latvijas Republikā. Konvencijas 26.panta 1.punkts - ārvalstu kuģus nevar aplikt ne ar kādām nodevām tikai par teritoriālo ūdeņu šķērsošanu. No minētā izriet, ka uz „māju - kuģi' nevar attiecināt prasību maksāt Nekustamā īpašuma nodokli un citus maksājumus. Būvniecības procesu uzraugošo institūciju prasības attiecībā uz „māju - kuģi" ir pilnībā nepamatotas un prettiesiskas, līdz ar ko ir uzskatāmas par atsevišķu privātpersonu uzbrukumiem kuģim, kas Konvencijas izpratnē atbilst pirātisma definīcijai. Rezumējums - lai izvairītos no starptautiskajiem skandāliem, labāk ir ļaut īpašniekiem apbūvēt piekrastes zonu ar „mājām - kuģiem" un izvēlēties, zem kuras valsts karogiem viņi kuģos.
dace > Seskis
10. Aprīlis 2018 / 10:33
0
ATBILDĒT
Bet visa sāls jau ir tajā, ka šis veidojums nav nekāds kuģis... kādi tur vēl karogi?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 2
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties