I. Vispārējie apsvērumi

Dalībvalstīm saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto lojālas sadarbības principu jānodrošina to attiecīgajā teritorijā Eiropas Savienības (turpmāk – Savienība) tiesību piemērošana un ievērošana. Atbilstoši šī paša punkta otrajai daļai dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie vispārējie un īpašie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem. Lai garantētu šīs tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu, ar līgumiem ir izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju.¹ Viens no šādas tiesu sistēmas stūrakmeņiem radīts ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību, kā arī autonomiju.²

Tomēr kas tad īsti ir prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, un ko tā sevī ietver? Vispārēji ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saprotams fundamentāls Savienības tiesību mehānisms, kura mērķis ir sniegt dalībvalstu tiesām vajadzīgos līdzekļus, lai nodrošinātu vienveidīgu šo tiesību interpretāciju un piemērošanu Savienībā.³ Vienlaikus norādāms, ka EST ir atzinusi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek pamatots ar tiesu tiešu dialogu,⁴ kas balstīts uz tiešās sadarbības procedūru.⁵

Tomēr attiecībā uz dialogu gan jānorāda, ka parasti dialogs noris starp vienlīdzīgiem subjektiem, bet dalībvalstu tiesas un EST nevar nosaukt par vienlīdzīgiem subjektiem, ņemot vērā, piemēram, EST kompetenci, kā arī tās iedibināto pārākuma principu, kas līdz Lisabonas līgumam bija nostiprināts EST (līdz Lisabonas līgumam – Eiropas Kopienu Tiesas) praksē,⁶ bet ar Lisabonas līgumu pieņemtā deklarācijā, kas nosaka Savienības pamatlīgumu un leģislatīvo tiesību aktu pārākumu pār nacionālajām tiesībām.⁷

Faktiski rodas dialoga paradigma, no kuras izriet jautājums: "Kas izlemj gala rezultātā?" (minētais jo īpaši attiecināms uz konstitucionālām tiesām).⁸ Tāpat, ņemot vērā, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedība notiek tādā veidā, ka dalībvalsts tiesa jautā, savukārt EST atbild uz tai uzdotajiem jautājumiem, bet atgriezeniskās saites nav, piemēram, dalībvalsts tiesa neinformē EST, kā tā izlēmusi lietu, balstoties uz EST spriedumu, rodas vēl viens jautājums – vai tik tiešām starp dalībvalsts tiesām un EST pastāv dialogs vai tomēr tā ir sadarbība, kuras ietvaros EST sniedz norādes dalībvalstu tiesām par Savienības tiesību interpretāciju. Jāņem vērā, ka dalībvalstu tiesām, izskatot attiecīgo lietu, šīs norādes ir saistošas.

Minētais jautājums rodas vēl jo vairāk tādēļ, ka, lai arī dalībvalsts tiesa uzdod EST prejudiciālus jautājumus, tomēr tālākas dalībvalsts tiesas dalības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā nav. Lai gan tajā pašā laikā lietas dalībnieki prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas noris jau EST, sniedz rakstveida apsvērumus un mutvārdos pauž savu nostāju lietā. Savukārt nākamais posms, kad dalībvalsts tiesa ņem dalību lietā, ir tad, kad EST ir sniegusi prejudiciālu nolēmumu un dalībvalsts tiesai jāpieņem nolēmums pamatlietā. Jāņem vērā, ka šāda tipa lietās var iestāties arī citas dalībvalstis, kurām dalībvalsts tiesas uzdotie jautājumi šķiet nozīmīgi, un paust savu nostāju konkrēto jautājumu ietvaros.

Tādējādi saistībā ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedību cita starpā rodas jautājums arī par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības sākuma punktu.