Minētā lieta¹ Satversmes tiesā bija ierosināta pēc Izraēlas valsts pavalstnieces Soņas Traubes konstitucionālās sūdzības, lietai vēlāk pievienojot pēc pieteicēju Ērika Jaunzema, Solvitas Zanderes, Agra Jura Amoliņa, Mihaila Farbtuha un Žanetes Aščukas konstitucionālajām sūdzībām ierosinātās lietas, kurās tāpat bija apstrīdēta šo normu satversmība.

Visi pieteicēji savās konstitucionālajās sūdzībās norādīja, ka apstrīdētās normas, kas noteica zemes likumiskās (piespiedu) nomas maksas samazinājumu 2018.–2020. gadā (attiecīgi līdz 5 %, līdz 4 % un līdz 3 % no zemes gabala kadastrālās vērtības attiecīgajā gadā) ir pretrunā Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, kā arī Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam.

Satversmes tiesa apstrīdētajās normās ietverto nomas maksas aprobežojumu ir atzinusi par antikonstitucionālu, tomēr konkrētu strīdu izšķiršanā būtiski ir jautājumi: ko nozīmē Satversmes tiesas spriedumā norādītais, ka normas tiek atzītas par spēkā neesošām no 2019. gada 1. maija? Kādas tiesību normas un kā regulē zemes un ēkas īpašnieku tiesiskās attiecības tagad? Kāds ir maksājamās zemes nomas maksas apmērs, ja puses nespēj par to vienoties?

Meklējot atbildes uz šiem it kā praktiskajiem jautājumiem, ir jākonstatē, ka Satversmes tiesa, taisot spriedumu šajā lietā, konsekventi ir sekojusi savai līdzšinējai praksei un tās taisītais spriedums daļā par normu spēkā neesamību no 2019. gada 1. maija, lai arī sākotnēji var likties pretrunīgs vai daļēji nemotivēts, ir loģisks un no iepriekšējās Satversmes tiesas prakses un atziņām secīgi izrietošs, ko apstiprina arī Satversmes tiesas priekšsēdētājas preses konferencē sprieduma sakarā teiktais.

Satversmes tiesas sprieduma saistošais spēks

Satversmes tiesas likuma 31. panta 13. punkts un 32. panta pirmā daļa nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā pasludināšanas brīdī. Savukārt šā likuma 32. panta otrā daļa nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. No minētā izriet, ka Satversmes tiesas spriedums ir obligāts un saistošs arī pašai Satversmes tiesai, proti, atšķirībā no rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākās tiesas, kas ir tiesīgas (un kurām pat konkrētos apstākļos ir pienākums) atkāpties no līdzšinējās tiesu prakses un judikatūras, veidojot jaunu judikatūru un formulējot no līdzšinējām atziņām atšķirīgas judikatūras tēzes, Satversmes tiesai šādu tiesību nav. Konkrētās lietas kontekstā minētais nozīmē gan to, ka Satversmes tiesa, būdama saistīta ar iepriekš lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 lemto, nevarētu atzīt par Satversmei atbilstošu apstrīdētajās normās noteikto zemes nomas maksas apmēru, gan to, ka atbilstoši tēzēm, kas formulētas lietā Nr. 2005-25-01, Satversmes tiesa nevarēja atjaunot spēku likuma iepriekšējai redakcijai (kāda tā bija pirms Satversmei neatbilstošo grozījumu jeb apstrīdēto normu pieņemšanas).

Satversmes tiesas likuma 32. pants sasaucas ar likuma "Par tiesu varu" 16. pantu, kas tā plašākā tvēruma dēļ ir jāievēro visām valsts un pašvaldību institūcijām – ne tikai uz sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī attiecībā uz sprieduma motīviem, proti, tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir ne vien jāņem vērā, bet pat ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tāpēc pamatoti, loģiski un likumīgi bija Saeimas Juridiskā biroja iebildumi pret apstrīdētās normas pieņemšanu.