Pirms neatkarības

Cara laiku Krievijā Latvijas teritorija bija sadalīta Vidzemes un Kurzemes guberņās, kā arī Vitebskas guberņas latviešu apriņķos. Katrā guberņā bija pilsētas, kurās koncentrējās politiskā, saimnieciskā un kultūras dzīve. Nebija pārsteidzoši, ka visa reģiona lielākā pilsēta Rīga pievilka daudzus, īpaši straujās industriālās attīstības laikmetā 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar Rīgas izplešanos un aktivitāšu pieaugumu likumsakarīgi, ka palielinājās nepieciešamība pēc juridisko pakalpojumu nodrošināšanas. Rezultātā Rīga izveidojās par visa Baltijas reģiona nozīmīgāko advokātu koncentrācijas vietu (1915. gadā pilsētā bija reģistrēti 74 zvērināti advokāti). Guberņu līmenī nozīmīgi centri bija apgabaltiesas un administratīvie centri. Līdz ar to par nozīmīgām advokātu darbības vietām kļuva arī Jelgava (1912. gadā – 21 advokāts), Daugavpils un Liepāja (1912. gadā – 15 advokāti).

Lai panāktu pilnīgu Baltijas guberņu integrāciju pārējā Krievijā, 19. gadsimta nogalē līdz ar izglītības un pašvaldību reformu tika uzsākta tiesu reforma. Reformas mērķis bija izlīdzināt atšķirības, likvidēt t.s. Baltijas īpatnības, galu gala pārkrievot šo nekrievisko impērijas daļu. Lai gan reforma tika uzsākta agrāk, realitātē tā sāka darboties, sākot ar 1888. gadu, ko var uzskatīt par noteiktu advokatūras un juridiskās sistēmas atskaites punktu Latvijā. Lai gan tieši zvērinātu advokātu ikdienas darbā mainījās maz, tomēr no šī brīža advokatūra bija pakļauta Pēterburgas tiesu administratīvajām iestādēm, un tas nozīmēja, ka advokatūras sastāvu noteica impērijas galvaspilsētā.