1. Substitūcijas vēsturiskā attīstība

Substitūcija mantojuma tiesībās kā atsevišķs mantojuma tiesību institūts ir veidojies un attīstījies dažādos laika posmos. Romiešu tiesības ir būtiski ietekmējušas arī Latvijas mantojuma tiesības, tāpēc ir nepieciešams aplūkot tajās ietvertās mantojuma tiesību pamatnostādnes attiecībā uz substitūcijas institūtu. Senajā Romā bija tikai divi mantošanas pamati – testaments vai likums.²

Attīstoties privātīpašumam, kā galvenais mantošanas pamats kļuvis testaments – pēdējās gribas izteikums, kurā mantojuma atstājējs ieceļ vienu vai vairākus mantiniekus.³ Tieši mantinieka iecelšana bijis svarīgākais testamenta satura elements, bez kura testaments nav bijis spēkā.⁴ Turklāt testaments zaudējis spēku, ja ieceltais mantinieks nav varējis vai nav gribējis sev novēlēto mantojumu pieņemt.⁵ Tādēļ jau romiešu tiesībās, taisot testamentu un ieceļot mantinieku, mantojuma atstājējam tika paredzēta iespēja nodrošināties pret gadījumiem, kad ieceltais mantinieks atkristu. Proti, mantojuma atstājējs līdzās mantinieka iecēlumam drīkstēja iecelt papildus vēl kādu citu personu jeb veikt rezerves mantinieka iecēlumu testamentā, ko sauc par substitūciju (substitutio).⁶ Romiešu tiesībās pastāvēja trīs substitūcijas veidi – parastā substitūcija (substitutio vulgaris), pupilārsubstitūcija (substitutio pupillaris) un substitūcija garīgi slimajiem (substitutio quasi pupillaris).

Parastā substitūcija ir bijusi visbiežāk pielietotais substitūcijas veids romiešu tiesībās,⁷ kas tiesību zinātnieku vidū ir skaidrots kā "nosacīta mantinieka iecēlums, kas ir atkarīgs no tā, ka tiešais mantinieks nekļūs par tādu. Līdz tam laikam, kad šis apstāklis nav iestājies, nosacīti ieceltais mantinieks netiek aicināts mantot".⁸ Tādējādi ir secināma būtiskākā atšķirība substitūta iecēlumam no pēcmantinieka iecēluma pēdējās gribas rīkojumā. Proti, substitūta iespēja mantot ir nenoteikta, jo substitūcija neiestāsies, ja tiešais mantinieks mantojumu pieņems. Attiecīgi substitūtam nav garantēta iespēja saņemt mantojumu, turpretim pēcmantinieks mantojumu noteikti saņems (ja piedzīvos mantojuma izdošanas noteikto brīdi), jo viņš nav atkarīgs no pirmmantinieka gribas, bet gan no mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojumā paustajiem nosacījumiem.

Pupilārsubstitūcija romiešu tiesībās bija gadījumā, ja tēvs sev par mantinieku iecēla mazgadīgo, kas atradās tēva varā, tad vienlaikus, pieļaujot situāciju, ka bērns var pārdzīvot tēvu, bet mirt, nesasniedzis pieaugušā vecumu (14 gadus), tēvs testamentā varēja iecelt substitūtu. Pupilārsubstitūcija izbeidzās brīdī, kad bērns sasniedza 14 gadu vecumu. Pupilārsubstitūcija varēja tikt apvienota ar parasto substitūciju un pastāvēt līdzās mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojumā. Tādējādi mantojuma atstājējs nodrošinājās pret gadījumiem, kad mantiniekam, sasniedzot 14 gadu vecumu, pupilārsubstitūcija atkrīt, bet tomēr, ja šis mantinieks nekļūtu par mantinieku, tad uz parastās substitūcijas pamata mantojums tāpat piekristu ieceltajam substitūtam.

Trešais substitūcijas veids romiešu tiesībās ir substitūcija garīgi slimajiem, kad augšupējais radinieks varēja iecelt mantinieku savam garīgi slimajam lejupējam radiniekam gadījumā, ja viņš mirtu, neizveseļojies no šīs slimības.⁹ Lai gan šī substitūcija no latīniskā termina ir gramatiski tulkojama kā kvazipupilārsubstitūcija, tā tomēr atšķiras no pupilārsubstitūcijas ar diviem būtiskiem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, tā bija nosakāma jau pieaugušam (14 gadus sasniegušam), bet garīgi slimam mantiniekam. Otrkārt, mantiniekam līdz pat savam nāves brīdim bija jābūt garīgi slimam. Turklāt šis substitūcijas veids netika balstīts tikai uz tēva varu.¹⁰ Proti, jebkurš augšupējais radinieks varēja iecelt substitūtu jebkuram garīgi slimajam lejupējam mantiniekam. Par substitūtiem varēja iecelt garīgi slimā mantinieka lejupējos vai, ja tādu nebija, kādu no garīgi slimā mantinieka brāļiem. Tikai tad, ja šādam mantiniekam nebija ne lejupējo, ne brāļu, mantojuma atstājējs bija neierobežots substitūta izvēlē.¹¹ Tātad var secināt, ka atšķirībā gan no parastās substitūcijas, gan no pupilārsubstitūcijas mantojuma atstājējs par substitūtu garīgi slimajam mantiniekam sākotnēji nevarēja iecelt jebkuru personu, bet gan tikai noteiktas personas.

Baltijas Vietējo likumu kopojuma trešā daļa jeb Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) trešā grāmata bija veltīta mantojuma tiesībām,¹² un tajā bija gandrīz trīs reižu vairāk pantu, salīdzinot ar šobrīd spēkā esošā Civillikuma mantojuma tiesību daļu. Literatūrā ir pausts viedoklis, ka VCL bija paredzēti tikai divi substitūcijas veidi: parastā substitūcija un pupilārsubstitūcija.¹³ Parastā substitūcija ir izteikta VCL 2136. pantā, kas noteica, ka "tam gadījumam, ja testamentā ieceltais mantinieks negribētu vai kaut kāda iemesla dēļ nevarētu mantojumu pieņemt, testators var iecelt viņa vietā citu, kuru sauc par substitutu". Savukārt pupilārsubstitūcija ir regulēta VCL 2149. panta pirmajā teikumā, kurā lasāms, ka "vecāki var iecelt substitutus arī saviem bērniem, tādam gadījumam, ja bērni nomirtu pēc viņu pašu nāves, nesasnieguši pilngadību vai atrazdamies gara slimībā".

Atšķirībā no romiešu tiesībās pastāvošajiem substitūcijas veidiem VCL nebija paredzēta substitūcija garīgi slimajiem. Šāds substitūcijas veids būtu bijis paredzams jau pilngadīgam, bet garīgi slimam mantiniekam. Tomēr, pamatojoties uz VCL 497. pantu, kas noteica, ka "plānprātīgie, kuriem tomēr netrūkst vajadzīgās saprašanas spējas vienkāršu lietu pārziņai, var paši pārvaldīt savu mantu un brīvi rīkoties ar to", šāda substitūcijas veida iekļaušana VCL nebija nepieciešama.