Noturēties uz ceļa, neiebraukt grāvī – ar šādiem vārdiem var apzīmēt minimālo veiksmīgo stratēģiju gan autovadīšanā, gan cilvēka dzīvē. Diemžēl daudzās jomās krišana bīstamās galējībās atgadās itin bieži. Par politiku, kur attālināšanās no daudzmaz racionālā "centra", jau ir globāla problēma, šoreiz nerunāsim. Pievērsīsimies galējībām tiesību praksē.

Lielu viļņošanos Latvijas sabiedrībā, arī juristu vidū, jau raisījusi personas datu apstrādes regulas (2016/679) pirmo mēnešu trauksmainās piemērošanas rezonanse. Dzird runājam, ka pacienti kādā Latvijas slimnīcā vairs netiek uzrunāti vārdos, bet gan apzīmēti ar cipariem (iedomāsimies katrs pats sevi smagi slima cilvēka vietā, kam jāatceras, ka jāatsaucas nevis uz savu vārdu, bet gan skaitli X!). Cirkulē stāstiņi par iestāžu lēmumiem un vēstulēm, kurās fakti "anonimizēti" līdz tādai pakāpei, ka nav saprotams vēstījuma saturs. Savukārt zemes īpašnieki apjautuši, ka vairs nespēj nekādā oficiālā veidā noskaidrot robežīpašumu saimnieku kontaktinformāciju (ja vien viņi nedzīvo turpat uz vietas un nav notverami "pie rokas"), piemēram, lai mēģinātu vienoties par akūti nepieciešama grāvja rakšanu.

Tai pašā laikā parādās arī radikāli pretējas personas datu apstrādes interpretācijas. Viena no tādām – nesen publiskota Valsts un Rīgas pašvaldības policijas iniciatīva ar mērķi iesaistīt sabiedrību neatļautas prostitūcijas apkarošanā Grīziņkalna apkārtnē. Iedzīvotāji tiek aicināti uzņemtos foto un video, fiksējot situācijas, kurās, viņuprāt, notiek šādi Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpumi, un sūtīt uz policijas mobilo lietotni vai speciāli izveidotu WhatsApp grupu.

Vēl jo vairāk – Grīziņkalna apkaimes iedzīvotāji policijai var pat adresēt vēlmi tikt pievienotiem attiecīgajai WhatsApp grupai.

Nemaz nerunājot par to, ka stingrās līnijas tikumības aizstāvja acīs aizdomās par prostitūciju līdz ar pirmo skūpstu var krist jebkurš romantisks pārītis 1905. gada parkā vai Ziedoņdārzā (un gūt neizdzēšamu psiholoģisku traumu pēc attiecīgas sarunas ar policistiem, kas reaģējuši uz sabiedrisko aktīvistu "signāliem"), rodas jautājums – vai tad šāda personas datu "sabiedriska" vākšana ir atļauta? Un kurš un cik ilgi draiskos foto un video pēc tam krās, skatīsies, izvērtēs un glabās?

Latviju ir pārņēmis vairākus gadus nepieredzēts karstums, uz ko var novelt daudzus misēkļus. Rudens veldzējošo vēsumu gaidot, tiesību piemērotājiem noteikti ir vērts vēlreiz izlasīt minētās regulas preambulu, kas izmantojama visa dokumenta interpretācijai. Tur cita starpā teikts, ka "personas datu apstrāde būtu jāveido tā, lai tā kalpotu cilvēkam", turklāt "tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva; tās ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām saskaņā ar proporcionalitātes principu".

Tuvākajā laikā arī "Jurista Vārds" iecerējis atkārtoti pievērsties datu regulas izpratnes jautājumiem, aptaujājot ne tikai šī jomas lietpratējus un regulas piemērotājus un piemērošanas uzraugus, bet aicinot izteikties arī mūsu lasītājus. Šis varētu būt mūsu nelielais ieguldījums regulas mērķu sasniegšanā, kas, citējot jau minēto preambulu, ir – nodrošināt konsekventu, augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām un vienlaikus novērst šķēršļus personu datu apritei Eiropas kopīgajā telpā, kā arī garantēt juridisko noteiktību un pārredzamību ekonomikas dalībniekiem.