Uzsākot jurisprudences studijas, jau gandrīz 30 gadus strādāju par asinsvadu ķirurgu. Toreiz par savu mērķi izvirzīju ārstniecības personas tiesību aizstāvību gadījumos, kas saistīti ar viņu profesionālās darbības izraisītām negatīvām sekām. Manu uzmanību piesaistīja fakts, ka, pilnīgi pamatoti pastāvot neskaitāmām organizācijām, kuras apvieno pacientus un viņu tiesību aizstāvjus, vienlaikus nav nevienas, kas rūpētos par ārstniecības personas tiesisko aizsardzību gadījumos, kad, sniedzot medicīnisko palīdzību, kaut kas noiet greizi. Nokļūstot situācijā, kad ārstēšanas rezultāts atšķiras no gaidītā, pat tad, ja tas ir bijis iepriekš prognozējams ar lielu varbūtības pakāpi, ārstniecības per­­sona tiek pamesta viena savas rīcības skaidrošanai pa­cientam vai tā piederīgajiem, kuru pozīcija ne vienmēr ir izprotoša un uzklausīt griboša. Kā rāda pieredze – uz masu mediju izpratni konkrētajos gadījumos cerību nav vispār.

Kopējie mani secinājumi šodien diemžēl nav par labu – ne medicīnai, ne jurisprudencei, jo nevienā no minētajām specialitātēm jatrogēnijas jautājums nav līdz galam ne izpētīts, ne noregulēts šī vārda tiesiskajā izpratnē.

Jatrogēnijas jēdziena vēsturiskā attīstība

Jatrogēnija – grieķu valodā (ἰατρός) un latīņu valodā (-genia) un iatros (dziednieks, ārsts) + gennan (radīt, veidot) vai genea (sākums).¹

Jatrogēnu slimību vai nāvi izraisījusi mērķtiecīga vai nepieļaujama dziednieka kļūda vai nolaidība ļoti bargi sodīta daudzās civilizācijās. Hammurapi likumi (2250. gadu p.m.ē.) apraksta trīs noziegumu veidus: pret personu, ģimeni un pret īpašumu. Likumi nerunā par slepkavību ar nodomu, bet vieni no pirmajiem piemin nogalināšanu aiz neuzmanības – tika sodīts celtnieks, kas uzcēlis māju, kura sagruva, un ārsts, kura operācija noveda pie nāves:²

"218. §. Ja ārsts veic smagu operāciju brīvam cilvēkam ar bronzas nazi un nogalina šo cilvēku vai viņš cilvēkam atver [..] ar bronzas nazi un izdur tam aci, tad viņam (ārstam) vajag nocirst plaukstu.

219. §. Ja ārsts veic smagu operāciju [..] vergam ar bronzas nazi un nogalina viņu, tad viņam (ārstam) ir jāatmaksā ar vergu par vergu.

220. §. Ja viņš tam (vergam) atver [..] ar bronzas nazi un izdur tam aci, viņam jāatdod sudrabā puse no tā (verga) pirkuma cenas."

Saskaņā ar Šumeru karalistes likumiem (2050. gadu p.m.ē.) no cilvēka, kurš, izmantojot jebkuru instrumentu, nodarīja miesas bojājumus citam cilvēkam, tika piedzītas ievērojamas naudas summas. Senajā Ēģiptē, Indijā un Ķīnā, lai pasargātu iedzīvotājus no mediķu patvaļas, valsts noteica tiem laikiem diezgan augstus medicīniskās praktizēšanas standartus – speciāli valsts nozīmēti ierēdņi uzraudzīja medicīniskās palīdzības sniegšanas kārtību un tās atbilstību likumiem, kuru pārkāpšanas gadījumā draudēja bargs sods.³

Hipokrāta zvērests (5. gs. p.m.ē.) ielika stūrakmeņus mūsdienu medicīnas ētikai. Vienā no pasaulē pirmajām medicīnas skolām Salerno (Itālijā) jau 12. gs. tika izstrādāti ārstnieciskās darbības noteikumi, kas paredzēja neatkarīgas ārējas kontroles elementus un medicīniskās palīdzības kvalitātes novērtēšanu.

Pasaulē pirmās māsu skolas dibinātāja un pazīstama Lielbritānijas sabiedriskā darbiniece, žēlsirdības māsa Florence Naitingeila 1865. gadā aktualizēja jautājumu par tādu slimību ārstēšanu, kas tieši saistītas ar ārstēšanas rezultātiem.⁴

Pastāv uzskats, ka modernajā medicīnā jatrogēnijas terminu ieviesa vācu psihiatrs Osvalds Bumke (1877–1950) darbā "Ārsts kā garīgu traucējumu iemesls". Ilgu laiku dominēja viedoklis, ka par jatrogēniju uzskatāma tikai psihogēna slimība,⁵ pacientam nepareizi uztverot kādu ārstniecības (vai citas) personas izteikumu vai izturēšanos, un šī iemesla dēļ izveidojoties jaunām vai pastiprinoties jau esošām slimīgām sajūtām.⁶ Mūsdienās neveiksmīgs ārsta izteiciens tiek uzskatīts tikai par jatrogēnijas paveidu.⁷

Laika gaitā jatrogēnijas jēdziens ir ieguvis ievērojami plašāku interpretāciju, tomēr viena lieta tajā palikusi nemainīga cilvēka faktors. Mūsdienās mainījušies arī sabiedrības uzskati par ārstniecības personas atbildības apjomu un kompetenci. Ja agrāk ārstniecības persona tika uzskatīta "tikai" par tiešu ārstniecības akta veicēju (sava veida – jatrogēnijas nesēju), tad mūsdienās tās koptēlu veido visu ar medicīnu saistīto profesiju (tostarp administratīvā aparāta un materiāli tehniskā nodrošinājuma dienesta) komplekss. Agrāk pietika ar to, ka ārstniecības persona izskaidroja pacientam vai viņa piederīgajiem savu viedokli "tikai" par strīdus situācijas medicīnisko pusi, bet pašreiz ar to vien nepietiek.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (turpmāk – PVO) Starptautisko slimību un ar to saistīto veselības problēmu klasifikācijas 2010. gada 10. revīziju (O74. §, O75.4. §, Y60. §–Y84. § un T80. §–T88. §) mūsdienās par jatrogēniju pieņemts uzskatīt jebkuras nevēlamas vai nelabvēlīgas sekas, kas izriet no profilaktiskiem, diagnostiskiem vai ārstnieciskiem pasākumiem vai procedūrām, kuru rezultātā attīstās organisma funkciju traucējumi, invaliditāte vai pat nāve.⁸

Problēmas aktualitāte

Ārstniecība vienmēr ir bijusi un būs saistīta ar noteiktu risku, jo ārstniecības persona, pat strādājot pēc vislabākās sirdsapziņas, var pieļaut kļūdas.