Analogs cēloņsakarības skaidrojums sniegts juridiskajā literatūrā.⁴ Raksta mērķis ir pamatot šī cēloņsakarības skaidrojuma nepilnības, kā arī to, ka tiesu prakse pamatoti lielā vairumā gadījumu šo skaidrojumu atstāj bez ievērības, un sniegt viedokli par piemērotāku cēloņsakarības skaidrojumu.

Seku neizbēgamība kā cēloņsakarības pazīme

Seku neizbēgamība kā cēloņsakarības pazīme daudzos gadījumos ir nederīga, jo konkrēta rīcība reti neizbēgami rada sekas. Lai pamatotu šo tēzi, turpinājumā dots seku neizbēgamības raksturojums Latvijas krimināltiesību teorijā, kā arī šīs pazīmes vērtējums.

Skaidrojot seku neizbēgamību, teorijā parasti tā tiek pretstatīta "gadījuma cēloņsakarībai", kas krimināltiesībās atstājama bez ievērības. Piemēram, minēta šāda situācija: izpalīdzīgs cilvēks palīdzējis uz ietves piecelties iereibušai personai, kura pēc nedaudz soļiem izstreipuļojusi uz ielas braucamās daļas automašīnas priekšā. Šoferis automašīnu nav paspējis apstādināt un uzbraucis viņai, bet viņa no gūtajām traumām mirusi. Analizējot šo piemēru, norādīts, ka pastāv zināma sakarība starp to, ka bojāgājušo piecēlis garāmgājējs un tāpēc viņš izstreipuļojis uz ielas, kur tam uzbraukusi automašīna. Taču starp šīm parādībām ir tikai gadījuma cēloņsakarība. Tā nav bijusi neizbēgama, jo iereibušais varēja vēlreiz nokrist uz ietves, kur briesmas viņa dzīvībai nedraudēja. Arī pēc viņa nokrišanas uz ielas braucamās daļas varēja sagadīties, ka tajā brīdī automašīna netuvojas vai to varēja paspēt nobremzēt, lai neuzbrauktu virsū. Abos gadījumos nāve nebūtu iestājusies. Tātad ap­stākļiem, kas izraisījuši nāvi, ir gadījuma raksturs.⁵

Komentējot šo viedokli, norādāms: ja arī šajā gadījumā gribētu atzīt, ka personai nav jāatbild par cietušā nāvi, to nevar pamatot, apgalvojot, ka nav cēloņsakarības, bet gan tikai ar to, ka pietrūkst kādas citas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Tas skaidrojams ar to, ka patiesībā šāda "gadījuma cēloņsakarība" pastāv daudzos gadījumos, turklāt arī tādos, kad nav šaubu, ka persona izdarījusi krimināli sodāmu nodarījumu. Piemēram, lielākoties neuzmanīga darbība kā tāda parasti rada vienīgi risku, ka var iestāties kaitīgās sekas, taču daudzos gadījumos tās neiestājas. Piemēram, ja persona, vadot transportlīdzekli, šķērso krustojumu pie sarkanās gaismas, to nepamanot, kaitīgās sekas laimīgas apstākļu sakritības dēļ var neiestāties. Taču, ja šādas sekas iestājas, vai persona nebūs atbildīga pēc KL 260. panta? Arī E. Vīnkalna pamatoti izteikusi bažas, ka seku neizbēgamība kā cēloņsakarības pazīme sašaurina cēloņsakarības robežas.⁶ Var teikt vēl kategoriskāk – ja to atzītu par obligātu pazīmi, cēloņsakarība būtu atzīstama tikai izņēmuma gadījumos. Tāpēc, ja piemērā ar iereibušā piecelšanu gribētu atzīt, ka šāda rīcība nav krimināli sodāma, to var pamatot vienīgi ar kādas citas noziedzīga nodarījuma pazīmes neesamību, piemēram, nav nedz nodoma, nedz neuzmanības.

Arī Krievijas juridiskajā literatūrā seku neizbēgamības pazīme ir kritizēta, jo sekas iespējamas vienīgi ar lielāku vai mazāku varbūtības pakāpi. Termina "gadījuma cēloņsakarība" izmantošana ir kļūdaina. Ne nejauša, ne nepieciešama tā nevar būt. Gadījuma raksturs pastāv nevis attiecībās starp cēloni un sekām, bet gan cēloņu veidošanās sfērā.⁷ Piemēram, ja šaujamierocis glabāts, pārkāpjot glabāšanas noteikumus, šāds nodarījums var radīt un var neradīt kaitīgās sekas. Ja šaujamierocim piekļūst trešā persona un izdara ar to slepkavību, nevar teikt, ka sekas bija neizbēgamas. Šaujamieroča nolaupītājs parādījās nejauši, tas varēja arī nenotikt. Turklāt ieroci varēja izmantot ne vien slepkavībai, bet arī citiem mērķiem. Tātad nonāvēšana notika ar zināmu varbūtības pakāpi, nevis neizbēgami. Taču nav pamata noliegt tās personas atbildību, kura nevērīgi glabājusi šaujamieroci.⁸

Latvijas krimināltiesību teorijā seku neizbēgamība kā obligāta cēloņsakarības pazīme raksturota arī ar piemēru, kurā nozīmīga loma piešķirta subjektīviem elementiem – kaitīgo seku paredzēšanas iespējai. Šis piemērs ir šāds: klases audzēkņi sāka grūstīties. Viens no viņiem iesita otram ar somu pa galvu. Sitiena saņēmējs nokrita un necēlās augšā. Uztvēruši to kā joku, jaunieši mēģināja nokritušo piecelt, līdz sapratuši, ka ar klases biedru noticis kas ļauns. Cietušais nogādāts slimnīcā, kur miris. Ārsti konstatēja, ka cietušajam bijis iedzimts galvaskausa defekts – galvaskausa virsējā daļa virs smadzeņu apvalka nav bijusi vis­caur segta ar kaulu. Sagadīšanās dēļ tieši pa šo vietu trāpīja ne pārāk stiprais sitiens, kā rezultātā radies asinsizplūdums smadzeņu apvalkā un smadzeņu sasitums, kas bija par iemeslu cietušā nāvei. Starp sitienu ar somu un nāvi ir gadījuma cēloņsakarība, jo līdzīgā situācijā ar citu jaunieti nāves sekas nebūtu iestājušās. Kaut arī cēloņsakarība starp darbību un sekām pastāv, tā ir gadījuma cēloņsakarība nejaušības formā. Tā kā sitiena izdarītājs nav zinājis un nav varējis zināt par cietušā galvaskausa īpatnībām, viņa darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva.⁹

Šādi motīvi liecina, ka cēloņsakarības neesamība skaidrota ar zināšanu trūkumu par cietušā organisma īpatnībām, t.i., subjektīvu kritēriju. Tomēr tas ir pretrunā ar tajā pašā cēloņsakarības skaidrojumā norādīto, ka cēloņsakarība ir objektīva saikne starp darbību un sekām.