4. Septembris 2018 /NR. 36 (1042)
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas Centrālās padomes 8. septembra deklarācijas valststiesiskā nozīme
1
Dr. iur.
Jānis Pleps
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents 

Latvijas nacionālās pretošanās kustības vēsturē līdz šim salīdzinoši mazu uzmanību ir izpelnījusies Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu1 (turpmāk – Deklarācija).2 Pirmajos pētījumos par Latvijas Centrālās padomes (turpmāk – Padome) nozīmi Deklarācija citēta, īpaši neanalizējot tās tapšanas kontekstu un nozīmi.3 Savukārt Padomes dalībnieku atmiņās Padomes 1944. gada 8. septembra sēde un tajā pieņemtā Deklarācija ir atspoguļota ārkārtīgi skopi.4

Latvijas vēstures zinātnē Deklarācija tikusi apzināta, pateicoties Kārļa Kangera un Ulda Neiburga centieniem.5 U. Nei­burgs arī publicējis Deklarācijas tekstu ar komentāriem.6 Deklarācijas tapšana un nozīme plaši analizēta U. Neiburga zinātniskajos pētījumos par nacionālo pretošanās kustību.7 Viņš arī daudz skaidrojis Deklarācijas nozīmi plašākam lasītāju lokam.8 Vēl vairāk Deklarācijai uzmanību pievērsa Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds, 2017. gada 8. septembrī rīkojot atsevišķu pasākumu tās atcerei.9

Latvijas tiesību zinātnē Deklarācija ir uzņemta kā viens no Latvijas valsts tiesību avotiem, kas apstiprina Latvijas valstisko nepārtrauktību.10 Tāpat tā arī ir minimāli komentēta Latvijas valstiskās nepārtrauktības kontekstā,11 kā arī attiecībā uz Valsts prezidenta vietas izpildīšanu Latvijas okupācijas apstākļos.12

Šā raksta mērķis ir raksturot Deklarācijas valsts­tiesisko nozīmi un noteikt tās vietu Latvijas tiesiskajā sistēmā, ņemot vērā Latvijas valstiskuma nepārtrauktību. Lai sasniegtu šo mērķi, autors analizēs Deklarācijas tapšanas vēsturisko kontekstu, tās saturu un piemērošanu, kā arī vietu Latvijas tiesiskajā sistēmā.

 

Deklarācijas tapšanas konteksts

Padome 1943. gada 13. augustā veidojās kā nacionālās pretošanās kustības organizācija, kas savu darbību balstīja uz nepieciešamību atjaunot demokrātiskās Latvijas Republikas valstisko neatkarību un 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)13 darbību.14 To pamatā izveidoja četru lielāko Latvijas politisko partiju IV Saeimā – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku darba partijas, Latviešu zemnieku savienības, Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partijas un Demokrātiskā centra – pārstāvji. Padomes darbā iesaistījās IV Saeimas prezidija locekļi – Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, priekšsēdētāja biedri Kārlis Pauļuks un Jāzeps Rancāns, kā arī Saeimas sekretārs Jānis Breikšs. Tas nodrošināja pietiekamu Padomes leģitimitāti Latvijas tautas interešu pārstāvēšanai.15

Padome kā nacionālās pretošanās kustības organizācija plānoja iespējami izdevīgā brīdī pārņemt varu Latvijas teritorijā un izveidot pagaidu valdību, kas pretotos kā nacistiskās Vācijas, tā arī PSRS okupācijas varai.16 Pēdējā Padomes sēde Latvijas teritorijā notika Rīgā, bīskapa J. Rancāna dzīvoklī Mazajā Pils ielā 2, 1944. gada 8. septembrī. Šajā sēdē piedalījās P. Kalniņš, J. Rancāns, Klāra Kalniņa, Jānis Rudzis, Verners Tepfers, J. Breikšs, Vincents Barkāns, Mintauts Čakste, Andrejs Teikmanis, Arnolds Aizsilnieks, Klāvs Lorencs, Fricis Menders, Emils Zelmenis, Kristaps Upelnieks un vēl citas personas.17

Šajā laikā bija kļuvis skaidrs, ka PSRS straujā uzbrukuma rezultātā Rīgas aizstāvēšana nebūs iespējama, un daļa Padomes locekļu plānoja pārcelties uz Zviedriju. Uz Zviedriju bija paredzēts doties arī P. Kalniņam (izbraukšana no Rīgas bija paredzēta 1944. gada 9. septembrī), tāpēc šajā Padomes sēdē tika pieņemta Deklarācija un P. Kalniņš attiecīgi to parakstīja.18 Šā dokumenta mērķis bija pilnvarot Latvijas teritorijā paliekošos Padomes locekļus piemērotā un izdevīgā brīdī pasludināt neatkarības atjaunošanu un pagaidu valdības sastādīšanu.19 J. Breikša atmiņas liecina, ka Padomes locekļiem bija svarīgi, lai iespējamo neatkarības atjaunošanu ar savu parakstu pasludinātu Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš kā Satversmē paredzēts Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Deklarācijas teksts ticis nodots glabāšanā J. Rancānam, kurš kā katoļu bīskaps bija paredzējis palikt Latvijā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Egils Levits
4. Septembris 2018 / 17:44
2
ATBILDĒT
Latvijas valsts konstitucionālā bāze ir plašāka kā tikai Satversme. Tur, cita starpā, pieder arī (atsevisķi noteikumi) no TP 17.11.2018 platformas, 4.5.1990 Deklarācijas par Neatkarības atjaunošanu, 21.8.1991 konstitucionālā likuma, akti par pievienošanas ES, 18.2.2012 tautas nobalsošanas lēmums par valsts valodu, iespējams, vēl daži akti un dokumenti. Šie valsts pamati plašākā izpratne (kas ir juridisks jēdziens) ir vēl jāanalizē tuvāk. Tur noteikti pieder arī pēdējos gados izkristalizējusies pamatnormas teorija (Latvija ir demokrātiska, tiesiska un nacionāla valsts). Latvijas valststiesību zinātne un valstsmācība ir vēl jaunas zinātnes apakšnozares, un kuras tikai laika gaitā atpazīst un izzina mūsu valsts pamatus. Šī raksta autors pārliecinoši pierāda, ka tur pieder arī šī LCP 8.9.1944 Deklarācija.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties