"Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš, Un mūžīgs ceļš zem kājām, Tas ved uz zemi laimīgo, Un izrādās – uz mājām." Jau ilgāku laiku šos Māras Zālītes vārdus, jauši vai nejauši, pie sevis skaitu gluži kā tādu mantru. Tie mani nepamet. Pamudinājums tam ir emocionālais spriegojums, kas burtiski bija saredzams, saklausāms un sataustāms, kad Dziesmu svētku noslēguma koncertā pār Mežaparka Lielo estrādi lielais kopkoris izdziedāja šo Imanta Kalniņa dziesmu "Piena Ceļš", ko pavadīja Ivetas Apkalnes ērģeļu skaņas.

Šo rindu autoram darba specifika bieži liek būt prombūtnē ārpus valsts robežām un dažkārt neviļus kādā no pasaules nostūriem nākas uzdot sev jautājumu – kas man ir mājas? Vai un kas raksturo mājas sajūtu un piederību noteiktai vietai? Vai tāda vispār pastāv?

Varbūt tieši pasaules lidostas man ir bijušas tās vietas, kas ir ļāvušas sadzirdēt atbildi uz šiem teju eksistenciāli sūrajiem vaicājumiem.