Pilnībā pievienojos kolēģim jautājumā par kopīpašuma izbeigšanu - CPL ir nepieciešams tam atvēlēt atsevišķu nodaļu, jo ir strikti jāreglamentē gan tiesas un tiesāšanās izdevumu samaksas kārtība, gan arī tiesas process, ņemot vērā tā specifiku - attiecībā uz nekustamo īpašumu sadali šis process nevar notikt tīras sacīkstes formā, jo, ja notiek reālā sadale, spriedums skars arī attiecīgās pašvaldības tiesības (skat., SKA-26/2011) - ja administratīvais process pašvaldībā nav noticis civilprocesa ietvaros jeb laikā līdz lietas izskatīšanai pēc būtības.
Jāņem vērā arī intertemporālo tiesību principu sadursme - prasības ierosināšanas stadijā, lietas izskatīšanas pēc būtības laikā vairākās instancēs un administratīvā akta izdošanas laikā spēkā var būt diametrāli pretējas tiesību normas, kas manuprāt liedz vispārējās judikatūras tiesai pašvaldības vietā izvērtēt nekustamā īpašuma reālas dalīšanas iespējas.

SKA-26/2011: ".. var būt gadījumi, kad iestāde, kuras kompetencē ir jautājuma izlemšana publisko tiesību jomā, var to izdarīt tikai administratīvā procesa ietvaros iestādē. Tā tas var būt gadījumos, kad jautājuma izlemšana prasa privātpersonu vai arī citu publisko tiesību subjektu viedokļa noskaidrošanu, kad iestādei ir rīcības brīvība vai novērtējuma brīvība kāda jautājuma izlemšanā, kad iestādei publiskās apspriešanas procesā jānoskaidro un jāsaskaņo sabiedrības intereses. Ievērojot varas dalīšanas principu, tiesa nevar nostāties iestādes vietā un izlemt jautājumus, kas ir tikai un vienīgi valsts pārvaldes iestādes kompetencē, šis ierobežojums attiecas gan uz administratīvo, gan vispārējās jurisdikcijas tiesu.
Šādos gadījumos gan privātpersonām, gan iestādēm, gan tiesai ir jārīkojas tā, lai tiktu gan ievērotas iestādes tiesības izlemt jautājumu atbilstoši savai kompetencei, gan tiesas spriedums būtu galīgais noregulējums lietā, jo tiesas spriedumam ir likuma spēks un tam jābūt izpildāmam (likuma „Par tiesu varu” 16.panta pirmā un otrā daļa).
Ņemot vērā, ka publisko tiesību jomā risināmās tiesiskās attiecības prevalē pār privāttiesisko gribas izpausmi, secīgi vispirms būtu noskaidrojams, kādas ir publisko tiesību jomā pieļaujamās personu rīcības brīvības robežas.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja privātpersonas nevar izvairīties no savstarpējā privāttiesiskā strīda risināšanas tiesā, turklāt arī iestādei ir savas kompetences robežās jādod atļauja konkrētam privāttiesiskam risinājumam, iestādes viedoklis ir jānoskaidro jau pirms privāttiesiskā strīda izšķiršanas vispārējās jurisdikcijas tiesā. Atkarībā no pušu interesēm, attiecīgajai pusei tiesā civilprocesā ir iespēja pierādīt, ka tās interesēs esošais risinājums atbilst iestādes atļautajam."