Ekvivalences jeb nosacījumu teorijas principi

Vispārīgs raksturojums. Saskaņā ar ekvivalences teoriju visi cēloņi (nosacījumi) tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem, respektīvi, ekvivalentiem, no kā radies arī šīs teorijas nosaukums.² To dalījums svarīgos un nesvarīgos nav pieļaujams. Cēlonis juridiskā nozīmē nezaudē nozīmi, ja bez tā arī citi cēloņi veicinājuši seku iestāšanos, tajā skaitā, ja šī veicināšana notikusi niecīgā apmērā (jede Handlung die – auch nur das geringste – dazu beigetragen hat, da§ der Erfolg in seiner konkreten Gestalt eingetreten ist – vācu val.).³

Vācijas Federālā Augstākā tiesa cēloni ekvivalences teorijas izpratnē raksturojusi šādi: par atbildību radošu cēloni krimināltiesiski nozīmīgām sekām uzskatāms jebkurš nosacījums, kuru izslēdzot kā nebijušu sekas neiestātos (die nicht hinweggedacht werden kann, ohne da§ der Erfolg entfiele – vācu val.) neatkarīgi no tā, vai līdzās tam seku iestāšanos veicinājuši citi nosacījumi.⁴ Līdzīgi to skaidrojusi Šveices Federālā Augstākā tiesa: dabiskā cēloņsakarība ir konstatējama, ja kaitējumu izraisošā rīcība ir nepieciešams nosacījums radītajām sekām (conditio sine qua non), t.i., ja, izslēdzot to kā nebijušu, arī sekas, kas radušās, neiestātos (nicht hinweggedacht werden kšnnte, ohne dass auch der eingetretene Erfolg entfiele – vācu val.).⁵ Šai rīcībai nav jābūt vienīgam vai nepastarpinātam seku cēlonim.⁶ Savukārt Austrijas Augstākā tiesa to raksturojusi šādi: cēlonisks ir katrs nosacījums, kuram nepastāvot nav iedomājamas arī šīs sekas to konkrētajā veidolā.⁷ Ekvivalences teorijas izpratnē katrs apstāklis, kas veicinājis to, ka konkrētā notikumu gaitā iestājušās noteiktas sekas, ir cēlonisks šīm sekām, tātad ir viens no cēloņiem (Mitursache – vācu val.).⁸

Tātad cēloņsakarība tiek pārbaudīta ar formālu un loģisku izslēgšanas procesu (Eliminationsverfahren – vācu val.), kurā faktiskā cēloņsakarības norise tiek salīdzināta ar hipotētisko norisi bez pārbaudāmā nodarījuma.⁹

Ekvivalences teorija tiek piemērota visos materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos. Noziedzīgos nodarījumos aiz neuzmanības, kas izdarīti ar aktīvām darbībām, ir tikai tāda īpatnība, ka domās izslēgtais nodarījums vispirms tiek aizstāts ar pienācīgai rūpībai atbilstošu rīcību un tad noskaidrots, vai sekas neiestātos, bet noziedzīgos nodarījumos bezdarbības formā (gan tīšos, gan neuzmanīgos) bezdarbība tiek aizstāta ar darbību, ko personai bija pienākums veikt, un tikai tad tālāk skaidrots, vai sekas neiestātos.

Lai izvairītos no acīmredzami aplamiem secinājumiem, piemērojot šo teoriju, jāievēro šādi noteikumi.

1. Domās izslēdzot nodarījumu un jautājot, vai šādā gadījumā sekas neiestātos, jāorientējas uz reāli radītajām sekām un to svarīgākajām īpatnībām – iestāšanās veidu, laiku, vietu, smaguma pakāpi u.tml. Līdz ar to jautājums, uz kuru jādod atbilde, precizējams – vai, domās izslēdzot nodarījumu, neiestātos tieši tādas pašas sekas tādā pašā veidā, laikā, vietā. Cēloņsakarība ir ne tikai tad, ja tās pašas sekas neiestātos vispār, bet arī tad, ja, piemēram, 1) tās pašas sekas iestātos, taču citā veidā, laikā vai vietā, 2) ja tās iestātos tajā pašā laikā un vietā, taču būtu mazāk smagas.

2. Neskaitot to, ka noziedzīgos nodarījumos aiz neuzmanības domās izslēgtais nodarījums aizstājams ar pienācīgai rūpībai atbilstošu rīcību, bet noziedzīgos nodarījumos bezdarbības formā bezdarbība aizstājama ar darbību, ko personai bija pienākums veikt, citādā ziņā nav pieļaujams piedomāt klāt apstākļus, kas nav eksistējuši vai eksistējuši, bet nav ietekmējuši konkrēto seku radīšanu, piemēram, iespējamu trešo personu rīcību vai ar cilvēka aktivitātēm nesaistītas norises, apstākļus (aizliegums piedomāt klāt rezerves jeb hipotētiskus cēloņus). Tāpat nedrīkst grozīt vai mainīt pārbaudāmā nodarījuma faktisko situāciju citās detaļās.

Turpinājumā plašāks apskats par šiem ekvivalences teorijas piemērošanas noteikumiem.

Sekas izraisošās cēloņsakarības attīstības individualizācija. Cēloņsakarības pārbaudē jāorientējas uz sekām to ļoti konkrētajā formā (in seiner ganz konkreten Gestalt – vācu val.), ņemot vērā visus uz šīm sekām vedošos starpposmus.¹⁰ Šajā ziņā individualizēšanu sekmē, piemēram, vieta, laiks, cietušais, resp., darbības mērķis, izdarīšanas veids utt.¹¹ Tāpēc, kā minēts iepriekš, jautājums, uz kuru jāsniedz atbilde, piemērojot ekvivalences teoriju, ir šāds – vai, domās izslēdzot nodarījumu, neiestātos tieši tādas pašas sekas tādā pašā veidā, laikā, vietā. Piemēram, cēloņsakarība nav izslēgta, ja nodarījums vienīgi pasteidzina seku iestāšanos¹² vai rada smagākas sekas, nekā tās iestātos, ja nodarījums nebūtu izdarīts. Tīšu mantas bojāšanu izdara tas, kurš vienīgi palielina plaisu porcelāna vāzē.¹³ Arī tas kurš nonāvē mirstošu cilvēku, nonāvējis viņu (konkrētā veidā), turklāt arī tad, ja viņa dzīves ilgumu nesamazina,¹⁴ jo, izslēdzot domās konkrēto nodarījumu, lai arī iestātos tās pašas sekas (nāve), taču citā veidā.

Šis princips darbojas arī noziedzīgos nodarījumos aiz neuzmanības ar aktīvām darbībām, kuros ir tāda īpatnība, ka, noskaidrojot, vai sekas nebūtu iestājušās, domās izslēgtais nodarījums aizstājams ar pienācīgai rūpībai atbilstošu rīcību. Piemēram, ja, apsūdzētajam kalnu tūristu grupas vadītājam, arī ievērojot nepieciešamo rūpību (konkrētajā gadījumā – grupas dalībniekiem dodot norādi pārvietoties ar lielāku distanci citam no cita), nebūtu iespējams izvairīties no lavīnas nogruvuma, taču šādā gadījumā vismaz dažus no sešiem bojāgājušiem lavīna neskartu, neuzmanība nav cēloniska visu sešu grupas dalībnieku nāvei, taču tā ir cēloniska to dalībnieku nāvei, kas, nepieļaujot neuzmanību, nebūtu gājuši bojā.