Suverenitātes paradokss

Mūsdienu pasauli vēl arvien raksturo valsts kā galvenā sabiedrības organizēšanās forma. Valsts suverenitāte attiecībās ar citām valstīm un suverēns kā varas avots konstitucionālā līmenī vēl arvien ir dominējošās paradigmas mūsu pasaules skatījumā. Šie koncepti ir vēsturiski radušies un, jāsaka, ir rezultāts zināmai sakritībai, jo, piemēram, nacionālo un starptautisko tiesību nošķirtība vēsturiski tādā formā, kā mēs to pazīstam, varēja arī neizveidoties.²

Savukārt zinātnes un tehnoloģiju attīstība radījusi situācijā, kurā attālums starp kontinentiem ir kļuvis relatīvs un valstu robežas transparentas. Tas rada jaunus izaicinājumus un uzdod jaunus jautājumus saistībā ar sabiedrības organizēšanās modeļiem un tos skaidrojošām filozofijām un tiesību koncepcijām, jo mērķi paliek tie paši, proti, efektīvāk nodrošinātu mieru, drošību, labklājību, cilvēkam cieņpilnu dzīvi.

Starptautisko tiesību, starptautisko organizāciju un jo īpaši Eiropas Savienības (turpmāk – ES) projekta konsekventa attīstība un nozīmes pieaugums apstiprina to, ko vēsture vairākkārt ir pierādījusi, ka vienpusēji un sadrumstaloti risinājumi nekad nav bijuši adekvāti, lai tiktu galā ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Vienlaicīgi nedz praksē, nedz tiesību zinātnē neesam atteikušies no tādas suverenitātes izpratnes, kura nosaka, ka "suverēnā valstī noteiktā konstitucionālā kārtība ir augstākā juridiskā vara, pār kuru nevar būt citas augstākas juridiskās varas, kas būtu šīs konstitucionālās kārtības spēkā esības avots. Suverenitāte kā augstākā vara ir negatīva juridiska koncepcija, proti, starptautiskās tiesības kā autonoma tiesību sistēma, kura atpazīst valstis un uzliek tām pienākumus, ir jānoliedz atbilstoši šādai suverenitātes izpratnei".³ Proti, suverenitāte ir (a) absolūta vara pār konkrēto sabiedrību, (b) absolūta ārējā neatkarība un (c) pilnīga tiesībspēja starptautiskajās attiecībās.