Augstākās tiesas 2013. gada 8. maija spriedumā lietā Nr. SKC-32 izteiktā atziņa par Satversmes 92. pantā noteikto personas pamattiesību nodrošināšanas pārākumu pār tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem nav vispārināma bez sasaistes ar lietas faktiskajiem apstākļiem. Norādītajā lietā ārpus civilās tiesvedības kompetences esošā jautājuma izskatīšana kasācijas instancē tika turpināta izņēmuma kārtā, jo daļēji tiesas rīcības dēļ, pieņemot lietu, kas tai nav pakļauta, izveidojās situācija, kad personai bija zudusi iespēja savu tiesību aizsardzību īstenot administratīvā procesa kārtībā.

Minētā atziņa nav piemērojama situācijā, kad persona vērsusies ar prasību civilprocesuālā kārtībā pēc tam, kad pieteikums par iestādes faktisko rīcību Administratīvajā rajona tiesā tika uzskatīts par neiesniegtu un atdots iesniedzējam, jo trūkumi pieteikumā netika novērsti likumā noteiktajā termiņā. Jāņem vērā, ka personai, kura objektīvu, no tās gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nokavējusi termiņu iestādes faktiskās rīcības apstrīdēšanai, ir tiesības lūgt termiņu atjaunot, kā to nosaka Administratīvā procesa likuma 46. pants.