13. Saeima, pat neuzsākot darbu, jau bija kļuvusi par rekordisti vismaz vienā rādītājā. Tajā ievēlēta 31 sieviete, deputāšu skaitam Latvijas parlamentā tādējādi strauji tuvojoties trešdaļai.

Pirms tam – periodā kopš neatkarības atgūšanas – sieviešu īpatsvars maksimumu bija sasniedzis 11. Saeimā (21 deputāte), bet vismazākais tas bija 6. Saeimā (8 deputātes). Savukārt uz valsts sākotni atskatoties, 13. Saeimas statistika vispār šķiet fantastiska: starp Tautas padomes locekļiem slavenajā Rīdzenieka 1918. gada fotogrāfijā redzama tikai viena politiķe – sociāldemokrāte Klāra Kalniņa; 1920. gadā ievēlētajā Satversmes sapulcē no kopumā 150 deputātiem tikai sešas bija sievietes – jau minētā Klāra Kalniņa, kā arī Aspazija (Elza Pliekšāne), Zelma Cēsniece-Freidenfelde, Apolonija Laurinoviča, Valērija Seile un Berta Vesmane; savukārt no četrām līdz Ulmaņa apvērsumam ievēlētajām Saeimām tikai vienā (ceturtajā) bija iekļuvusi sieviete – Berta Pīpiņa. Starpkaru periodā neviena sieviete nekļuva par ministri, nozīmīgas valsts institūcijas, augstskolas vai kādas citas ietekmīgas organizācijas vadītāju (izņēmums – labdarības organizācijas). Kaut arī Latvijas sabiedrību starpkaru periodā būtiski ietekmēja vēl vairākas citas sievietes (Īvande Kaija, Emīlija Benjamiņa, Anna Brigadere), tomēr politikas augstākajā "ešelonā" brīdi darbojās tikai šīs septiņas deputātes.

Šobrīd, kad laiks gan Latvijā, gan ārvalstīs spraigi rit daudzo simtgažu gaisotnē, daudz klusāk tiek atzīmēts arī sieviešu līdztiesībai svarīgs pagrieziena punkts – 1918. gadā vairākās Eiropas valstīs sievietes sasniedza līdz tam nebijušu politiskās "pašnoteikšanās" līmeni, saņemot vēlēšanu tiesības. Milzīgs sasniegums, jo vēl pirms simts gadiem par šādu ideju bija bīstami pat runāt: 1793. gadā giljotīnā ripoja sieviešu tiesību aktīvistes Olimpijas de Gūžas galva, un viens no iemesliem bija viņas prasība arī sievietēm ļaut piedalīties vēlēšanās. Jāatgādina, ka arī Francijas 1789. gada cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kaut arī pasludināja visus cilvēkus par vienlīdzīgiem, tomēr politiskās tiesības piešķīra tikai vīriešiem.

Arī jaundibinātā Latvijas Republika iekļāvās 1918. gada liberālās demokrātijas vilnī, atmetot dzimumu cenzu politiskajās tiesībās un jau Tautas padomes politiskajā platformā pasludinot, ka gaidāmā "Satversmes Sapulces locekļu ievēlēšana notiek, abiem dzimumiem piedaloties". Iespējams, politiķi bija aizsteigušies laikam pa priekšu un sabiedrība sieviešu līdzvērtībai politiskajā dzīvē vēl bija pārāk konservatīva: pirmo četru Saeimu vēlēšanās sievietes tika aktīvi svītrotas no partiju sarakstiem neatkarīgi no politiskās piederības. Izteikta nevienlīdzība visu starpkaru periodu saglabājās arī civiltiesiskajā apritē, kur sievietes turpināja būt "otrais dzimums", saglabājoties būtiskiem viņu rīcībspējas ierobežojumiem.

Pat pēc pārdzīvotās padomju okupācijas, kad līdztiesība tika propagandēta līdz farsa līmenim (visu varošā "sieviete – traktoriste"), Latvijas sabiedrībā joprojām saglabājās dziļi aizspriedumi. Iespējams tāpēc, ka praksē padomju režīms teoriju neīstenoja (lai atceramies monolīti "vīrietisko" augstāko nomenklatūru), toties sadzīvē sieviešu "spēks" tika izlietots līdz izsīkumam, tām vienlaikus obligāti strādājot gan algotu darbu, gan vēl "otrajā maiņā" vadot mājsaimniecību. Labklājības ministrijas mājaslapā atrodamajā jaunākajā 2004. gada (!) aptaujā vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju joprojām bijuši skeptiski pret sievietes līdztiesību, atzīstot, ka "vīrieši ir labāki politiķi" (50,3 %), "vīrieti nereti pieņem darbā tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis" (64,6 %) un "vīrietis ir ģimenes galva" (73,4 %).

Tomēr, neskatoties uz šiem aizspriedumiem un dzimumu nevienlīdzības nepielūdzamo statistiku (joprojām izteikti atšķirīga samaksa par vienādu darbu, daudzviet nepārvaramie karjeras "stikla griesti", sadzīviskā vardarbība pret sievietēm u.c.), sieviešu ietekme Latvijas sabiedrībā un politikā pašlaik ir sasniegusi nebijušu ietekmi. Mums ir bijusi Valsts prezidente, Ministru prezidente, daudzas valdības locekles. Pašlaik sievietes atrodas Saeimas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles, Konkurences padomes, Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Nacionālā Mākslas muzeja u.c. nozīmīgu institūciju vadībā un acīmredzot ieņem šos amatus ne jau tādēļ, ka ir sievietes, bet tādēļ, ka ir bijušas labākās starp iespējamiem kandidātiem.

Tas ļauj cerēt, ka nenonāksim līdz priekšlikumam, kas, atzīmējot sieviešu vēlēšanu tiesību simtgadi, izskanējis vairākās Eiropas valstīs. Proti, lai veicinātu sieviešu plašāku pārstāvniecību politikā, tiek rosināts ieviest "minimālās dzimumu kvotas" – līdzīgi kā tas vairākās Rietumvalstīs ir noteikts komercuzņēmumu vadībā. Liekas, ka tas drīzāk liktu domāt par vēlētāju izvēles brīvības ierobežošanu demokrātiskajos procesos. Gribētos cerēt, ka, nodrošinot visiem cilvēkiem Latvijā vienlīdzīgas iespējas uz izglītību, darbu, veselības aprūpi, savu tiesību aizsardzību utt., dabiski līdzsvarosies arī dzimumu līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, kā arī izzudīs vēl joprojām dzīvie arhaiskie aizspriedumi. Izskatās, ka 13. Saeima ir tam labs piemērs. Turklāt, arī vērojot mokoši ieilgušo valdības veidošanas procesu, sabiedrība varētu apšaubīt veco tēzi, ka "vīrieši ir labāki politiķi".