"Viss plūst, viss mainās" – tā jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem secināja sengrieķu filozofs Heraklīts. Raugoties no šodienas skatpunkta, jāteic, ka arī cilvēku attieksme pret parādu ir nemitīgā transformācijā. Proti, ja senlatviešu paruna vēsta, ka parāds nav brālis, tad mūsdienu ekonomiskā realitāte ir pavisam cita. Jau vairākus gadu desmitus ekonomiskās izaugsmes pamata virzītājspēks ir preču patēriņš kredītā, kas savukārt neizbēgami rada pārmērīgu saistību uzņemšanās problemātiku. Attiecīgi fiziskās personas maksātnespējas institūts ir faktiski neatņemama mūsdienu ekonomikas modeļa sastāvdaļa.²

Latvijā fiziskās personas maksātnespējas procesa institūts tika ieviests salīdzinoši nesen – 2007. gadā,³ un šo gadu laikā ir piedzīvojis būtiskas izmaiņas, kļūstot par vienu no liberālākajiem tiesiskajiem regulējumiem Eiropas Savienībā.⁴ Tomēr kāds aspekts ir palicis nemainīgs kopš fiziskās personas maksātnespējas procesa institūta ieviešanas – pamatnostādne par otrās iespējas došanu tikai godprātīgam parādniekam.⁵ Vienlaikus, kā to ir apliecinājusi praktiskā likuma piemērošana, šādas pamatnostādnes īstenošana ir visnotaļ sarežģīts uzdevums, kā rezultātā otro iespēju nereti ir saņēmuši arī tādi parādnieki, par kuru godprātību rodas zināmas šaubas (pārmērīgas vai mantiskajam stāvoklim neatbilstošas saistības, aizdomīgi darījumi, zemi oficiālie ienākumi, formālas atbildes uz administratora vai tiesas pieprasījumiem, ienākumu apmēram neatbilstošs dzīvesveids u.c.).

Tādējādi likumsakarīgi rodas jautājums – būt vai nebūt. Proti, cik lietderīgi ir saglabāt pamatnostādni par otrās iespējas došanu tikai godprātīgam parādniekam, apzinoties, ka tās realizēšanai praktiskajā dzīvē ir nepieciešami stingrāki fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanas un saistību dzēšanas ierobežojumi, kā arī papildu mehānismi parādnieku kontrolei. Varbūt saprātīgāka ir cita pieeja – otrās iespējas došana arī negodprātīgam parādniekam, taču piemērojot nelabvēlīgākus maksātne­spējas procesa noteikumus (piemēram, paredzot garāku saistību dzēšanas procedūras termiņu, plašāku nedzēšamo saistību klāstu, nosakot pēcprocedūras ierobežojumus u.c.) nekā godprātīgam parādniekam.

1. Parādnieka godprātības kritērija tiesiskais pamatojums

Maksātnespējas likumā nenoliedzami ir iekļauta pamatnostādne par to, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros saistības tiek dzēstas tikai godprātīgam parādniekam. Proti, lai arī tiešā veidā Maksātnespējas likums nenoteic parādnieka godprātību kā fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas kritēriju, likumprojekta "Maksātnespējas likums" anotācijā norādīts, ka ar fiziskās personas maksātnespējas procesa ieviešanu tika plānots nodrošināt, ka godprātīgām fiziskajām personām, kas ekonomisku vai sociālu apstākļu dēļ būs kļuvušas maksātnespējīgas, tiek dota otrā iespēja.⁶ Tādējādi netieši parādnieka godprātības kritērijs ir iekļauts vairākās Maksātnespējas likuma tiesību normās, piemēram, 5. panta pirmajā daļā, 6., 130. un 153. pantā. Attiecīgi parādnieka godprātība kā būtisks fiziskās personas maksātnespējas procesa elements ir uzsvērta kā tiesību literatūrā,⁷ tā arī tiesu praksē. Piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi: "Ievērojot to, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt fiziskās personas maksātspējas atjaunošanu un vienlaikus pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas, parādnieks var tikt atbrīvots no atlikušajām parādsaistībām tikai tad, ja tas godprātīgi pildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus."⁸

Tiesu praksē parādnieka (ne)godprātība parasti tiek vērtēta, atsaucoties uz labas ticības principu,⁹ dažkārt arī atsaucoties uz fiziskās personas maksātnespējas procesa kā tiesību institūta ieviešanas mērķi dot otro iespēju tikai godprātīgam parādniekam¹⁰ vai konstatējot Maksātnespējas likumā noteiktos fiziskās personas maksātnespējas procesa ierobežojumus (Maksātnespējas likuma 130. un 153. pants).¹¹

Piemēram, Limbažu rajona tiesa 2017. gada 21. sep­tembra nolēmumā lietā Nr. C21038317 norādījusi: "Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ietverts labas ticības princips, saskaņā ar kuru procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Administratores pieprasītās informācijas nesniegšana, izvairīšanās to iesniegt neliecina par parādnieka godprātību un labticību maksātnespējas procesā. Tiesa piekrīt administratores pieteikumā izteiktajam viedoklim, ka maksātnespējas process un tiesības uz savu parāda saistību dzēšanu piemērojamas godprātīgiem parādniekiem."¹²

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2018. gada 4. janvāra spriedumā lietā Nr. C29577917 norādījusi, ka "tiesai ir saprātīgas šaubas par to, ka pieteicēja ir godprātīga finansiālās grūtībās nonākusi parādniece, kuras mantiskais stāvoklis liedz viņai izpildīt uzņemtās saistības, un atzīst, ka šāda pieteicējas rīcība drīzāk liecina par vēlmi izvairīties no saistību izpildes.