Šī gada sākumā apgāds "Jumava" laida klajā vairākkārt tiesātā un vienlaikus acīmredzot Latvijas slavenākā narkokurjera Rolanda Priverta atmiņu stāstu "Nebaidies ne no kā", kas autora pieteikumā ir "grāmata, kas rakstīta brīviem cilvēkiem brīvā valstī". Izdevuma tirāža esot 2000, un puse no autora honorāra tikšot izlietota labdarībai.

Var piekrist grāmatas autoram, ka arī "kontrabandista dzīves stāsts" (viņa paša formulējums) ir daļa no Latvijas vēstures un laikmeta liecība, kā arī tam, ka katram cilvēkam nešaubīgi ir tiesības uz vārda brīvību. Priverta atmiņas varbūt arī nebūtu slikti zināt nākamajām paaudzēm, pie kurām viņš vēršas, kaut gan diezin vai šis stāsts iekļautos tās pašas "Jumavas" izdotajā sērijā "Latvijas leģendas. Par cilvēkiem, kas dara Latviju lielāku". Gribētos arī šaubīties, vai narkokurjera memuāri ir īstais veids, kā rosināt lasītājā tik bieži pieminēto mūsdienu sabiedrībā nepieciešamo "kreativitāti", uz kuru it kā netieši norāda Priverts, sakot, ka šī grāmata "ir stāsts par dzīvi ārpus sistēmas, ārpus sabiedriskās morāles "kastes" un bieži vien arī ārpus likuma".

Stāsti par noziedzīgo pasauli, protams, nav nekāds retums nedz literatūrā, nedz citos mākslas žanros. Uzņemtas neskaitāmas kinofilmas, kas attēlo likuma pārkāpējus ne vien no to apkarotāju (policistu, izmeklētāju), bet arī pašu nelegālo darboņu skatpunkta un gribot negribot liek skatītājam iejusties dažāda kalibra noziedznieku ādā. Piemēram, varam minēt neseno filmu "Mīlot Pablo" (Loving Pablo), kas tuvplānā attēlo kolumbiešu narkobarona Pablo Eskobara triumfu un sagrāvi. Tomēr abu šo personu vēriens un darba stils, tāpat kā statuss (kurjers – barons) narkotiku aprites pasaulē nekādā gadījumā nav salīdzināmi. Būtiski atšķiras arī grāmatas un filmas tonalitāte – Priverts apraksta savas gaitas kā nebeidzamu aizraujošu piedzīvojumu sēriju, kurpretī filma par Eskobaru rāda viņu vispirms atbaidošā, bet beigās nožēlojamā veidā un tādējādi nepārprotami liecina par filmas veidotāju attieksmi pret šo personāžu.

Interesanti būtu zināt, kādi bija "Jumavas" motīvi, izdodot šo grāmatu, un cik labi izdevniecībai sokas ar 2000 eksemplāru (kas Latvijas grāmatniecībā ir ļoti liels skaits) pārdošanu. Tāpat būtu interesanti zināt, kas ir šīs grāmatas pircēji un kāda ir viņu attieksme pret tās autoru. Vai varbūt lasītāju motīvi līdzinās tiem pašiem, kuru dēļ cilvēki pērk "dzelteno" presi un skatās degradējošos "attiecību šovus", resp., vai viņus virza vienkārši ziņkārība par citu dzīvi? Cita iespēja – Priverta narkobizness sabiedrībai liekas nevis noziedzīgs, bet gan tikai neordinārs drosmīga cilvēka "ceļš uz labklājību".

Tas noteikti varētu būt interesants pētījumu lauks tiesību sociologiem, kas mēdz salīdzināt sabiedrības morāles un ētikas normas ar tiesību normām, resp., to, ko cilvēki uzskata par pareizu, un to, ko par pareizu ir noteicis likumdevējs.

Vēl viens socioloģisko pētījumu objekts varētu būt arī "kriminālo memuāru" tematiskais loks, uz kuriem Latvijas lasītāja un "sabiedriskās domas" tolerance attiecas un uz kuriem ne: stāsts par pirmo uz ielas piekauto garāmgājēju, autozagļa atmiņas, piezīmes par krāpšanos ar publiskajiem iepirkumiem, izvarotāja pārdomas, vadlīnijas ES fondu izsaimniekošanā, padomi amatpersonu kukuļošanā, patiess stāsts par PVN izkrāpšanu u.c. Vai būtu kāda "sarkanā līnija"?