Tiesu izpildītāji Latvijas Republikā (1918–1940) un okupācijas laikā (1940–1990)

Dr. iur. Elīna Grigore-Bāra

Jaunas valsts nodibināšana ne vienmēr nozīmē arī pilnīgi jaunas tiesību sistēmas radīšanu. Lai arī 1918. gada 18. novembrī pasludinātā Latvijas Republika bija jauna valsts, tās tiesību sistēma lielā mērā uzskatāma par iepriekšējo tiesību vēstures periodu turpinājumu. Tiesu varas darbības pamatprincipus un tiesās piemērojamās tiesības noteica Latvijas Tautas padomes 1918. gada 6. decembrī pieņemtais Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību.² Latvijas tiesas un ar tām saistītās iestādes turpināja darboties pēc tiem vietējiem un bijušās Krievijas likumiem, kas Latvijā bija spēkā līdz 1917. gada 24. oktobrim. Taču šīs tiesības savu saistošo spēku saglabāja tiktāl, ciktāl tās nebija pretrunā Latvijas valsts iekārtai un Latvijas Tautas padomes politiskajai platformai.³ Tā līdz pat valsts okupācijai 1940. gadā Latvijas tiesu iekārta, tai skaitā arī tiesu izpildītāja institūts, darbojās saskaņā ar 1864. gada 20. novembra Nolikumu par tiesu iestādēm, kas Baltijas provincēs tika piemērots kopš 1889. gada. Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļa šo nolikumu pārtulkoja latviešu valodā kā Tiesu iekārtas likumi un kopā ar Latvijas likumdevēja pieņemtajiem grozījumiem un papildinājumiem izdeva divas reizes – 1924. un 1936. gadā.

Tiesu iekārtas likumu devītās sadaļas "Personas, kas pastāv pie tiesu iestādēm" pirmā nodaļa (223.–275. pants) ietvēra tiesu izpildītāja institūta tiesisko regulējumu. Tas tika grozīts vairākkārt, tomēr 37 panti no pavisam 55 šim tiesību institūtam veltītajiem pantiem tā arī palika spēkā negrozīti – Krievijas impērijas likumdevēja pieņemtajā redakcijā. Daudz apjomīgāki grozījumi tika izdarīti Tiesu iekārtas likumu pielikumos: 1922. gadā tika atcelta Krievijas impērijas tiesu izpildītāju zvēresta forma,⁴ 1929. gadā tika pieņemts jauns pielikums, kas regulēja tiesu izpildītāju drošības naudu, savukārt tiesu izpildītāju atlīdzības takse pirmo reizi tika grozīta jau 1920. gadā, bet 1932. gadā tika izteikta pavisam jaunā redakcijā. No Krievijas impērijas pārmantoto tiesu iekārtu bija paredzēts pilnībā pārstrādāt. Tieslietu ministrs 1938. gadā pat izveidoja Tiesu iekārtas likumprojekta izstrādāšanas komisiju, kuras sastāvā iekļāva pārstāvjus no Tieslietu ministrijas, Senāta, Tiesu palātām un apgabaltiesām.⁵ Vairākās sanāksmēs tika diskutēts par jaunveidojamās tiesu iekārtas pamatprincipiem, 1939. gada februārī tika apspriesta arī tiesu izpildītāja institūta iespējamā reformēšana, tomēr darbu pie likumprojekta izstrādes pārtrauca Latvijas okupācija.

Atšķirībā no tiesu izpildītāja institūta pats amata nosaukums "tiesu izpildītājs" radās Latvijas Republikā.