Tommazo Kampanella, raksturojot savu ideālo valsti, apšauba kvalitāti šaurai domāšanai vienas nelielas jomas tvērumā, rakstot, ka tādai nepieciešama vien verdziska atmiņa un darbs, kas sastindzina cilvēku un pazemo tā dvēseli, viņam neapgūstot un neizprotot tikumus, paražas un lietu dabisko kārtību, kas gan neatgadās ar lokaniem prātiem, kuri ir uztvērīgi pret visvisāda veida nodarbībām.¹ Ja arī itāļu utopiskais sociālists to attiecina uz valsts vadošajām personām, domāju, ka ikvienam, t.sk. juristam, ir jābūt mazliet fantastam, jo, tikai izvirzot ideālistiskus mērķus, vienmēr būsim mazliet neapmierināti ar sasniegto, kas liks tiekties uz arvien jaunām virsotnēm.