Domājams, ka šis "Jurista Vārda" laidiens neatstās vienaldzīgus. Raksti, kas saistīti ar šobrīd publiskas uzmanības centrā esošiem procesiem, nedrīkstētu paslīdēt garām nepamanīti. Tas ir sliktākais, kas varētu notikt – neizlasīt vispār vai arī izlasīt un vienkārši aizmirst. Katram pašam, balstoties uz pieredzi un zināšanām, vajadzētu formulēt savu viedokli un attieksmi, nonākot pie argumentos balstīta secinājuma: autoru uzrādītās problēmas ir īstas vai šķietamas, vai pa vidu starp abiem. Jo tikai tā tiks sasniegts šo publikāciju mērķis – kopīgā un kompetentā diskusijā analizēt dažādos viedokļus un secināt, kas un kā ir jārisina.

Mēs, redakcijā, savā ikdienas darbā uzzinām ļoti daudz, tostarp par faktiem, kurus skaļi neapspriež. Tā ir arī informācija, kas neglaimo un nav komplementāra tieslietu sistēmai, bet nāk tieši no tai piederīgajiem. Salīdzinoši reti juristi atļaujas par to runāt arī publiski – jo viņiem šeit vēl ir jāstrādā un katrs neuzmanīgs vai drosmīgs vārds reiz var pavērsties pret pašu. Taču ir autori, kuri atļaujas paust savu viedokli situācijā, ja tiesa, kā to savā rakstā formulējis profesors Kalvis Torgāns, lēmusi, ka B turpmāk lasāms kā D. Tomēr vienīgi žurnāla lasītājs – izglītots, kompetents un pieredzējis – ir tas, kurš patstāvīgi lemj, vai alfabēts patiesi ir cietis. Tāpat ekspertu diskusijā ir skaidri jāformulē, kādas konsekvences izriet, piemēram, no Eiropas Savienības Tiesas sprieduma apvienotajās lietās C-202/18 un C-238/18 Rimšēvičs/Latvija. Var jau uzskatīt, ka viss tur ir beidzies, un arī uz šīs tiesvedības rezultātu var raudzīties dažādi, tostarp kā pārsteigumu vai precedentu, taču tas nekādā veidā nemazina to problemātikas aktualitāti, kas, iespējams, vispār bija cēlonis jautājuma nonākšanai Eiropas Savienības Tiesā. Proti, mūsu nacionālā kriminālprocesa īpatnības, tostarp drošības līdzekļu piemērošanas prakse. Atbildes šajā jomā ir jāatrod savās mājās, jo punktu šai diskusijai Eiropas Savienības Tiesa nepielika.

Gan tikko minētajās, gan citās lietās redakcija pilnībā norobežojas no jebkādiem pieņēmumiem attiecībā uz jebkuras personas vainu vai civiltiesisko atbildību, jo tā ir vienīgi tiesas kompetence. Taču mēs nevaram norobežoties no tiesībpolitiskiem jautājumiem, ja tādi īpaši izgaismojas caur konkrētiem procesiem. Tas ir brīdis, kad jālemj, vai un ar kādu nolūku publicēt iesaistīto pušu viedokļus par aktuāliem tiesvedību procesiem. Mēs par to lemjam ikreiz, turklāt koleģiāli. Protams, ja vien redakcijai ir informācija, ka konkrētā raksta tēma ir ciešā sakarā ar konkrētu tiesu lietu.

Jautājums par to, kurš ir īstais un lietderīgākais brīdis, lai vispār drīkstētu sākt publiski analizēt konkrētu tiesvedības procesu, aizvien ir aktuāls. Diskusijās no juristiem un tiesnešiem ir izskanējis, ka aprakstīt konkrētas lietas drīkst vien tad, kad tajās stājies spēkā gala noregulējums, pretējā gadījumā varētu runāt par centieniem ietekmēt tiesu. Protams, būtu diezgan dīvaini uzskatīt, ka kāds publicē savu viedokli bez nolūka tikt uzklausītam un ņemtam vērā. Skaidrs, ka autors vēlas, kā minimums, tikt sadzirdēts. Taču – vai ikreiz un tūliņ ir jāizdara secinājums par nepārprotamiem centieniem ietekmēt neatkarīgo tiesu vai procesa virzītāju? Starp obligāto klusēšanu un nolūku ietekmēt tiesu ir jādod vieta arī ekspertu diskusijai par jautājumiem, ko izgaismo konkrēti procesi. Tādēļ "Jurista Vārda" redakcionālā politika ir vārda brīvības pusē, pieļaujot iespēju publiski runāt arī par aktuāliem tiesvedību procesiem, bet ar zināmiem priekšnosacījumiem.

Pirmkārt, mēs prezumējam, ka katrā konkrētā gadījumā autors ievēro profesionālo ētiku, un sagaidām no viņa tiešu norādi uz savu saistību ar konkrēto procesu. Otrkārt, šim viedoklim ir jāvērš uzmanība uz iespējamām sistēmiskām un juridiskām problēmām, tiesībpolitiskiem apsvērumiem. Ir jābūt skaidri redzamam vēstījumam. Treškārt, šai diskusijai, kuru rosina autors, vai problemātikai, uz ko tiek vērsta uzmanība, jābūt sabiedriski nozīmīgai. Savukārt pavisam cita lieta, ko pārējie ar šo viedokli iesāk pēc tā publicēšanas – vai tūlītēji izdara secinājumu par nepārprotamu mēģinājumu kādu ietekmēt, vai arī pienācīgi apsver autora pausto, izdara vispārīgus secinājumus un rīkojas.