1. Tiešās iedarbības principa interpretēšanas nianses

Pirms apskatīt spilgtākos piemērus vides tiesību jomā, kas mainījuši tiešās iedarbības principa skaidrojumus, īsumā ieskicēšu būtiskākās interpretācijas nianses un problemātiku.³ Lai arī šis princips tiek piemērots jau vairāk nekā pusgadsimtu, vēl aizvien nav vienota tiešās iedarbības principa definējuma.⁴ Iespējams, tas ir tādēļ, ka EST to turpina attīstīt, aptverot aizvien jaunus formulējumus normām, kurām tiek atzīta tiešā iedarbība.

Pašreiz pastāv divi galvenie virzieni (jeb skolas), kas pārstāv vai nu "šauro" (jeb klasisko), vai nu "plašo" šī principa interpretāciju. Otrajā virzienā tiešās iedarbības princips tiek atzīts attiecībā uz visām "saistošajām ES tiesību normām, kuras ir pietiekoši skaidras, precīzas un beznosacījumu, un tādēļ uzskatāmas kā tiesību normas, kuras var tikt piemērotas un uz kurām indivīds var atsaukties tiesā".⁵ Pirmajā papildus minētajiem priekšnoteikumiem vērtē arī to, vai konkrētā ES tiesību norma rada vai var radīt tiesības indivīdam.⁶ Vēl jāatzīmē, ka tiešā iedarbība attiecas tikai uz ES tiesību aktu, kura ieviešanas termiņš ir pagājis.⁷

EST lieta, ar kuru šis princips tika nodibināts 1963. gadā, aizsāka pirmā jeb klasiskā virziena skolu. Van Gend&Loos lietā⁸ EST uzsvēra, ka ES tiesības ne tikai uzliek pienākumus indivīdiem, bet ir arī domātas, lai piešķirtu tiem tiesības. Tomēr vienlaikus EST uzsvēra, ka šīs tiesības rodas ne tikai tad, kad tās tiešā veidā formulētas ES Līgumā, bet arī tad, kad līgums uzliek skaidrus pienākumus indivīdam vai dalībvalstij, kā arī ES institūcijām.⁹ Pēdējais aspekts pavēra iespēju otrajai interpretācijai, jo no tā var izsecināt, ka tiesību esība vai neesība nav izšķirošais elements, lai noteiktu, vai normai var būt tieša iedarbība.

Literatūrā izvirzītie apsvērumi par šī principa piemērošanas obligātajiem priekšnoteikumiem bieži vien ir atkarīgi no tiesību sistēmas, kuru pārstāv konkrētais autors (angloamerikāņu, ģermāņu-romiešu u.tml.). Attiecīgi viedokļi dalās, vai individuālas tiesības (arī, piemēram, skaidrs labums) ir priekšnoteikums tiešā iedarbības principa piemērošanai.¹⁰ Līdzīgas atšķirības ir arī nacionālo tiesu uzdotajos prejudiciālajos jautājumos, kas attiecīgi rada (vai nerada) pamatu EST atbildēt par individuālo (subjektīvo) tiesību esību, lai arī galvenais jautājums saistīts ar tiešās iedarbības piemērošanas iespēju.¹¹

Turklāt to, ka EST prakse bija interpretējama dažādi attiecībā uz šo priekšnoteikumu, var redzēt arī no ģenerāladvokātes Kokotes (Kokott) viedokļa Waddenzee lietā, kurā viņa norāda, ka Biotopu direktīvas Nr. 92/43 6(2). un 6(3). pants neparedz "individuālas tiesības" un tādēļ "indivīds varētu atsaukties uz šīm normām tikai tik tālu, cik valsts normatīvais regulējums viņam dod šādas tiesības".