Savienības tiesību sistēmā "sarga" loma ir piešķirta Eiropas Komisijai (turpmāk – Komisija), kurai saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 17. panta pirmo daļu ir pienākums nodrošināt un uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu. Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 258. pants minētā pienākuma nodrošināšanai paredz Komisijai tiesības ierosināt pret Savienības dalībvalstīm pārkāpuma procedūras.

Pārkāpuma procedūras vienmēr ir bijušas plaši kritizētas, kas, iespējams, ir gluži loģiski, ņemot vērā, ka pret subjektu vērstas sankcijas rada tam vienīgi negatīvu attieksmi, tomēr visvairāk pārkāpuma procedūras ir tikušas kritizētas, norādot uz to pārlieku lielo politizēšanu. Proti, apzinoties, ka Savienība paralēli visam ir arī sarežģīts politisks veidojums, Komisijai piešķirtās tiesības un plašā rīcības brīvība, kas rakstā turpmāk tiks apskatīta, nenovēršami var tikt izmantota ne tikai kā līdzeklis Savienības tiesību aktu uzraudzībai un vienotā tirgus nodrošināšanai, bet arī kā politisks rīks, ar kuru ietekmēt Savienības dalībvalstis. Nav brīnums, ka pašreizējais Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) priekšsēdētājs Koens Lēnarts pārkāpuma procedūras ir nodēvējis par Komisijas rīcībā esošu politisku rīku.² Rakstā tiks apskatīta pārkāpuma procedūra kā tiesību institūts, sniedzot īsu vēsturisko apskatu, iedalījumu un gaitu, kā arī norādot aktuālākos problēmjautājumus.

1. Īsa pārkāpuma procedūru vēsture

Jau kopš 1951. gada, kad ar Parīzes līgumu tika dibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (turpmāk – EOTK), pastāvēja ideja par kontroles mehānisma izveidi, kas palīdzētu nodrošināt visu Savienības dalībvalstu pienākumu izpildes uzraudzību.³ Lai gan EOTK izveides mērķis un pastāvošā sistēmā krasi atšķīrās no Savienības tagadējā veidola, tomēr nepieciešamība uzraudzīt un kontrolēt Savienības dalībvalstis ir pastāvējusi jau kopš tās pirmsākumiem.

1957. gadā, dibinot Eiropas Ekonomisko kopienu, tika ieviestas direktīvas kā leģitīms instruments, kura mērķis ir harmonizēt Savienības dalībvalstu nacionālās tiesību sistēmas.⁴ Tā kā direktīvas nav tieši piemērojamas⁵ un paredz Savienības dalībvalstīm vienīgi saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, ļaujot izvēlēties īstenošanas formu un metodes, likumsakarīgi, ka tieši attiecībā uz direktīvu transponēšanu Savienības dalībvalstu nacionālajās tiesību sistēmās bija jānosaka kontroles mehānisms.

1986. gadā tika parakstīts Vienotais Eiropas akts, kas būtiski palielināja direktīvu skaitu, attiecīgi radot nepieciešamību padarīt pārkāpuma procedūru procesu efektīvāku. 1992. gada Māstrihtas līgumā⁶ tika ieviests tiesiskais mehānisms, kas ir spēka arī mūsdienās un kas paredz finansiālas sankcijas Savienības dalībvalstij gadījumā, ja tā nav izpildījusi EST spriedumu, ar kuru tiek konstatēta Savienības dalībvalsts pienākumu neizpilde.⁷ Jaunā panta redakciju izstrādāja tajā laikā esošais EST priekšsēdētājs Ole Dūe (Ole Due), kurš pirmais nāca klajā ar ideju, ka EST būtu jābūt tiesībām piemērot Savienības dalībvalstīm sankcijas par tās pienākumu neizpildi.⁸

Pēdējās būtiskās izmaiņas attiecībā uz finansiālajām sankcijām un pārkāpuma procedūras procesu kopumā tika ieviestas līdz ar Lisabonas līgumu,⁹ paredzot LESD 260. panta trešajā daļā pavisam jaunu sankciju mehānismu, kas tiks apskatīts raksta turpinājumā.

2. Savienības dalībvalstu pienākumi

Iepriekš tika vairākkārt minēta Savienības dalībvalsts pienākumu neizpilde, attiecīgi turpmāk tiks apskatīts, kas ir saprotams ar Savienības tiesībās paredzētajiem Savienības dalībvalstu pienākumiem.

LESD 258. pants paredz: "Ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu par attiecīgo jautājumu, vispirms dodot attiecīgai valstij iespēju sniegt savus paskaidrojumus. Ja attiecīgā valsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērstie Eiropas Savienības Tiesā.