Nav šaubu, ka kādam šis temats turpmāk būs iedvesmas avots jauniem radošiem izaicinājumiem literatūrā, teātra vai kino mākslā. Vienlaikus šo tematu nevar banalizēt, vispārināt vai padarīt par farsu, bet jāuzlūko cieņpilni, pirmkārt, pret padomju totalitārā režīma upuriem un viņu piemiņu, jo ar aktīvu čekas darbinieku līdzdalību tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir gājuši bojā masu deportācijās 1941. un 1949. gadā. Ar šī represīvā orgāna darbinieku un viņu aģentu dalību tika vajāti, apkaroti, spīdzināti, morāli un fiziski iznīcināti daudzi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un disidenti. Lai gan Latvijas PSR VDK darbības metodes 20. gs. 80. gadu beigās atšķīrās no Semjona Šustina, Alfonsa Novika vai Borisa Pugo vadītās LPSR čekas, tomēr tā palika politiski represīva PSRS okupācijas institūcija ar militāru struktūru. Pēdējo politieslodzīto no Latvijas PSR VDK cietuma Stabu ielā atbrīvoja tikai 1990. gada 16. maijā.³

Mana un jaunākā paaudze var būt pamatoti laimīga, jo esam uzauguši un dzīvojam brīvā un demokrātiskā parlamentārā republikā, mums dotais laikmets un totalitārs valsts režīms neuzliek izdarīt uzspiestas izvēles. Tādēļ uz šo sarežģīto Latvijas vēstures posmu varam raudzīties bez pārestības vai soģa acīm.

Par likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu",⁴ kas tostarp noteic sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas sevišķo kārtību un lietu par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izskatīšanu tiesā, piemērošanas juridiskajām un praktiskajām nepilnībām ir izteikušies vairāki tiesību eksperti. Tādēļ rakstā no vēsturiskās un tiesību filozofijas perspektīvas centīšos rast atbildi uz jautājumu – vai, publicējot šos VDK dokumentus, kas ir valsts rīcībā, taisnīgums pret padomju totalitārā režīma upuriem ir sasniegts?

Vēstures gūstā

Jau pašlaik ir pieejami starpdisciplināri pētījumi par VDK lomu un ietekmi dažādās dzīves sfērās Latvijas okupācijas laikā, taču būs nepieciešams ilgs laiks, lai vēsturnieki, politologi, sociologi un tiesību zinātnieki pilnībā izvērtētu bijušo VDK darbinieku lomu un ietekmi uz tiem sociālekonomiskajiem, politiskajiem un tiesiskajiem procesiem, kas notika pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.⁵

Uzdrošinos apgalvot, ka Latvijas sabiedrība ir savas vēstures ķīlniece, kas saistās ar pagājušā gadsimtā pieredzēto un pieredzē pamatotām bailēm par vēstures atkārtošanos. Savā veidā mēs visi joprojām esam šī padomju totalitārā režīma vēstures gūstā. Šī tēze uzskatāmi izpaužas arī likumdevēja darbos un lēmumos, kas nereti tiek pamatoti vēsturiskā taisnīguma vārdā, piemēram, jautājumā par restitūciju, zemes reformu vai Satversmes preambulu.

Ir jāpiekrīt vēsturniekiem, ka šis VDK dokumentu arhīvs ir obligāti jāskata kopsakarā ar vēsturisko kontekstu, citādi tās ir tikai fragmentētas lauskas no daudz lielākas un nozīmīgākas kopainas, kas joprojām ir mums līdzās, runājot Česlava Miloša vārdiem – vieta, kurā piedzimstam, sagūsta mūsu prātu, attiecīgi arī tās tēmas un jautājumi, kas ierakstīti šīs vietas vēsturē.⁶ Joprojām šie VDK dokumenti spilgti iezīmē totalitāras varas attiecības ar Latvijas vēsturi, cilvēku un visas sabiedrības likteņiem, kas izpaužas šodienas diskusijās.

Pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons savās atmiņās jau 2006. gadā ļoti skaidri raksturoja situāciju un iezīmēja to haosu un daudzos neatbildētos jautājumus, kas apvij šo kartotēku, kad Latvijas PSR VDK likvidēja: "Maisus komitejā pat neaizblombēja.