Jau 1931. gadā valstsvīrs Arnolds Gūtmanis par tobrīd tikko izveidoto lauku pašvaldību sistēmu rakstīja: "Pagastu mazie apmēri un niecīgais iedzīvotāju skaits ir bijis galvenais iemesls, kāpēc taisni mazie pagasti nonākuši visneapskaužamākā stāvoklī. [..] Dzīve rāda, ka mazie pagasti nespēj saimnieciski pastāvēt, pat tad, ja tie ievēro vislielāko taupību un saimnieko racionāli. Šādu pagastu saimniecību nīkuļošana atstāj tiešu nelabvēlīgu iespaidu uz apkārtējiem pagastiem, bet netiešu uz visām lauku pašvaldībām [..] šie pagasti var pastāvēt tikai uz valsts pabalsta rēķina, nekāds saimniecisks pamats viņu pastāvēšanai nav."¹

Arī šobrīd no Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 223. punkta izriet, ka "līdz 2021. gadam tiks īstenota vietējo pašvaldību reforma, apvienojot pašvaldības ilgtspējīgākās un ekonomiski spēcīgākās vienībās, kas spēj nodrošināt likumā minēto pašvaldību autonomo funkciju izpildi salīdzināmā kvalitātē un pieejamībā".² Savukārt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību ir norādījis, ka "reforma ir atbalstāma, jo tikšot veidoti lielāki novadi, kas spēs veiksmīgāk veicināt attīstību reģionos, ja pie spēcīgākajiem tiks pievienoti ekonomiski vājāki novadi".³

Turpretim Latvijas Pašvaldību savienības (turpmāk – LPS) priekšsēdis Gints Kaminskis uzskata, ka līdz šim "nav pienācīgi izvērtēta iepriekšējā reforma, taču ir skaidrs, ka pašvaldību apvienošana bez uzlabojumiem infrastruktūrā un strukturālām reformām ekonomikā pati par sevi nekādu būtisku labumu nedos. Tāpēc nav pieņemami atsaukties uz vidējo labumu vidējam Latvijas iedzīvotājam, ja reforma pasliktinās situāciju daudzās teritorijās. Visas Latvijas apdzīvotība ir iespējama, tikai nodrošinot labus dzīves un darba apstākļus visā valsts teritorijā, un tas ir mūsu valsts pastāvēšanas nosacījums".⁴

Šobrīd administratīvi teritoriālās reformas rezultāts ir atkarīgs no valdības un pašvaldību spējas vienoties par iespējami optimālu valsts teritoriālās pārvaldes organizācijas modeli. Vienlaikus jau esošā teritoriālo reformu organizācijas pieredze ļauj apšaubīt iespēju ātri nonākt līdz pozitīvam reformas rezultātam, jo pašvaldības jebkādas novadu teritoriju izmaiņas visbiežāk noraida.