Labs raksts. Uzmanība noteikti ir vēršama uz autora piedāvāto tiesu varas kritikas iedalījumu - (1) tiesiskās sistēmas kritika, (2) konkrēta tiesas procesa kritika un (3) specifiska tiesas nolēmuma kritika. Autors norāda, ka "par tiesiskās sistēmas vai tiesu darba kopējo vērtējumu valda vispārēja vienprātība – konstruktīva kritika ir nepieciešama un veicināma". Jāuzsver, ka šajā tēzē atslēgas vārds ir "konstruktīva", jo iespējamo problēmu augstās abstrakcijas dēļ nav pieļaujama destruktīva kritika tiesām no tai piederīgo personu loka.
Jāpiekrīt, ka likumā paredzētā vairāku instanču tiesāšanās kārtība ietver procesa dalībnieku rosinātu zemākas instances nolēmuma un procesa gaitas pārskatu, tātad netieši arī tiesneša darba kritisku novērtējumu, ko veic citi tiesneši augstākas instances tiesā. Taču nav gandrīz nekādu tiesisko mehānismu kā sabiedrība var pārbaudīt, piemēram, Senāta nolēmumu civillietās kvalitāti. Tāpēc uzskatu, ka šobrīd vislielākā uzmanība ir jāvelta tieši kasācijas instancē skatāmo civillietu procesa caurspīdīgumam un Senāta Civillietu departamenta nolēmumu kvalitātei, jo no 19.07.2017. sabiedrībai vairs nav faktiski nekādu ārējo kontroles un reaģēšanas līdzekļu pār Augstāko tiesu, tā pazūdot jeb kļūstot iluzoram varas atzaru līdzsvaram un atsvaram.
Civilprocesa likuma 5. panta sestā daļa nosaka, ka piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru(?), bet 476. panta pirmā daļa nosaka, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna. Pat ja kasācijas instances nolēmums ir juridiskajai metodei klaji neatbilstošs, zemāku instanču tiesas, lai arī ir neatkarīgas un pakļautas tikai likumam, faktiski vairs nevar pašas patstāvīgi interpretēt tiesību normas. Tiesas, pārskatot no Senāta atgrieztās lietas, bieži vien pat nevar vairs pārvērtēt pierādījumus (piem., Augstākās tiesas 17.08.2018 lēmums lietā Nr. SKC 1400/2018, par ko jau rakstīju 2018. gada 3. septembrī.)
Cita starp, Satversmes tiesa jau lietā Nr. 2002-06-01 ir secinājusi, ka tiesu nolēmumi, kas pieņemti, ievērojot tikai Augstākās tiesas dotos tiesību normu izskaidrojumus, var izrādīties netaisnīgi, it īpaši tad, ja netiek ņemti vērā daudzveidīgie un pastāvīgi mainīgie dzīves apstākļi, kā arī tad, ja tiesnesim netiek ļauts atkāpties no (plēnuma lēmumos) noteiktā. Vēršu uzmanību arī uz Civilprocesa likuma 464. panta un 465. panta pirmo daļu – civillietu elektroniskā sadale Senātā nenotiek.
Atgādinu Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas 05.07.2016 rakstā “Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts"” norādīto: “Demokrātija un personas pamattiesības nevar pastāvēt bez spēcīgas, profesionālas un neatkarīgas tiesu varas. Tikai šāda tiesu vara spēj taisīt objektīvus un neitrālus nolēmumus. [..] "Tiesnešu valsts" ir viens no tiesiskas valsts riskiem, kas ir jāņem vērā gan likumdevējam, gan pašai tiesai.”
Manuprāt šis risks attiecībā uz civillietām kasācijas instancē ir kļuvis ļoti reāls.