Ievads

Koplietošanas ekonomika ir salīdzinoši jauns, bet nu jau bieži lietots termins, kam ir iespējams atrast dažādas definīcijas un atvasinājumus. Viennozīmīgi var teikt, ka tā ir jauna veida paradigma, kas liek pārskatīt klasiskās ekonomikas pamatpostulātus par kapitālu un tā pielietojumu vērtības radīšanā. Ja klasiskajā ekonomikā kā galvenie kapitāla veidi ir skatāmi dabas, naudas un cilvēkresursi un ir svarīga to īpašuma forma, proti, īpašumam un tā uzkrāšanai ir izšķiroša loma ekonomiskajās transakcijās un vērtības radīšanā, tad koplietošanas ekonomika virzās uz privātīpašuma lomas mazināšanos, sadarbību un savstarpējo uzticēšanos un tās rezultātā paātrinātām un atvieglotām ekonomiskajām transakcijām un pieaugošu kopējo labumu un vērtību, kas ne obligāti ir kāda konkrēta indivīda privātajā īpašumā, un priekšplānā izvirza sociālo kapitālu kā jaunu un nozīmīgu kapitāla veidu. Proti, koplietošanas ekonomika ir jauns produktu un pakalpojumu izplatīšanas veids, kas balstās uz nomāšanu, īrēšanu vai arī bezmaksas lietošanas nosacījumiem uz laiku pretstatā produktu un pakalpojumu iegādei personīgajā īpašumā. Tas palīdz gan paildzināt produktu dzīves ciklu, gan arī samazināt atkritumus un kopējos ražošanas apjomus.

Arī pamatprincipi, kas darbojas klasiskajā ekonomikā, kura fokusējas uz pēc iespējas efektīvāku resursu izmantošanu, lai varētu samazināt izmaksas uz ražošanas apjoma palielināšanās rēķina, vairs ne tik labi darbojas koplietošanas ekonomikā un ar to cieši saistītajā tīklu ekonomikā, kas balstās uz sadarbību un resursu vairākkārtēju izmantošanu. Proti, lai gan vēl joprojām pastāv nozares un uzņēmumi, kas pielieto izmaksu samazināšanās uz ražošanas apjoma palielināšanās rēķina principus, vislielāko pievienoto vērtību un līdz ar to arī peļņu rada uzņēmumi, kas izmanto tā saucamos tīklu ekonomikas principus.