Ievads

Kopš Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Zaudējumu direktīva), transponēšanas termiņa beigām 2016. gada 27. decembrī ir notikuši vairāki būtiski pavērsieni gan Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) kopumā, gan arī atsevišķās dalībvalstu tiesību sistēmās individuāli. Būtiski ir pieaudzis ne tikai dalībvalstu nacionālo tiesu izskatīto lietu,¹ bet arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) sniegto prejudiciālo nolēmumu skaits lietās, kas saistītas tieši ar privāttiesisko konkurences tiesību normu piemērošanas specifiku. Jo īpaši ražīga ir bijusi EST un nacionālo tiesu darbība tieši 2018. gada nogalē un 2019. gada sākumā un vasarā. Šajā īsajā laika periodā EST tika pasludināti prejudiciālie nolēmumi lietās C-595/17 Apple Sales International un citi pret MJA,² C-724/17 Skanska Industrial Solutions un citi³ (turpmāk – Skanska), C-637/17 Cogeco Communications Inc pret Sport TV Portugal SA un citi,⁴ kā arī lietā C-451/18 Tibor-Trans Fuvarozo.⁵ Apvienotajā Karalistē 2018. gada 9. oktobrī tika pasludināts pirmais spriedums pēc būtības lietā par zaudējumu piedziņu no konkurences tiesību pārkāpēja, sekojot Eiropas Komisijas lēmumam par pārkāpuma konstatēšanu.⁶ Arnemas–Leuvardenas Apelācijas tiesa 2019. gada 5. februārī noraidīja zaudējumu atlīdzības prasību,⁷ kas bija celta pēc Eiropas Komisijas 2007. gada lēmuma liftu un eskalatoru karteļa lietā,⁸ kam neilgi pēc tam sekoja arī ilgi gaidītais pirmais Amsterdamas tiesas lēmums kravas auto karteļa lietā,⁹ kuras pamatā ir Eiropas Komisijas 2017. gada lēmums par pārkāpuma konstatēšanu.¹⁰ Papildus tam Vispārējā tiesa 2018. gada 6. decembrī pasludināja spriedumu pārkāpuma lietā T-531/15 Coveris pret Komisiju.¹¹

Autors vēlas norādīt, ka šī raksta mērķis nav analizēt Zaudējumu direktīvas transponēšanas rezultātā ieviestā regulējuma piemērošanas problemātiku,¹² bet gan jautājumus, kas saistīti tieši ar jaunāko EST judikatūras atziņu piemērošanu. Proti, pirmkārt, analizējot to, kāds ir piemērojamo tiesību normu regulējums un tā interpretācija, identificējot subjektus, pret kuriem vērsties prasības tiesvedības ietvaros konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos. Otrkārt, analizējot problemātiku saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu zaudējumu atlīdzības prasījumu lietās.

1. Civiltiesiskās atbildības izpratne konkurences tiesību zaudējumu lietās

Vēsturiski gandrīz visi jautājumi saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu seku novēršanu un atbildīgo personu sodīšanu ir radušies pakāpeniskas ES tiesību ietekmes paplašināšanās rezultātā. Par to izvērstāk tikuši sniegti komentāri gan paša autora, gan arī citu autoru darbos.¹³ Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. un 102. panta piemērošana ES dalībvalstu nacionālajās tiesās ir jau izsenis atzīta EST judikatūrā, tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 par konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, spēkā stāšanos. Neskatoties uz ilgo piemērošanas periodu, ES likumdevējs ir bijis relatīvi saudzīgs attiecībā pret katras dalībvalsts procesuālo autonomiju, atvēlot tām plašu rīcības brīvību attiecībā uz institucionālo un procesuālo sistēmu izveidošanu.¹⁴ Lielisks piemērs ir Zaudējumu direktīvas pieņemšana, kas ļāva veikt tik ļoti nepieciešamā harmonizētā regulējuma ieviešanu atbilstoši katras konkrētās ES dalībvalsts konstitucionāli iedibinātajām tiesību tradīcijām, neuzspiežot kādu konkrētu rīcības modeli, piemēram, zaudējumu atlīdzības pienākuma konstatēšanas priekšnoteikumu iedibināšanai. ES dalībvalstīm atvēlētā rīcības brīvība, protams, nav absolūta, un EST savā judikatūrā ir vairākkārt norādījusi uz tiesību principiem, kuru ievērošana ir priekšnoteikums nacionālo tiesību piemērošanai. Būtiskākie no šiem principiem ir pilnīgas kompensācijas princips (principle of full compensation), tiesību efektivitātes princips (principle of effectiveness) un līdztiesības princips (principle of equality).¹⁵

Reducējot iepriekš minēto, ES konkurences tiesību daudzlīmeņu piemērošanas sistēmā dalībvalstis var brīvi noteikt institucionālo sistēmu un procedūras LESD 101. un 102. panta piemērošanai zaudējumu lietās, ja tiek garantēta ES tiesību efektivitāte, ir iespējama cietušo personu pilnīga kompensēšana, ja noteikumi un procesi nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas reglamentē līdzīgus gadījumus, kas izriet no dalībvalsts tiesību aktu pārkāpumiem.¹⁶ Dažādības nozīmi konkurences tiesību piemērošanā ir akcentējis arī ģenerāladvokāts Nils Vāls, norādot, ka "ar dažādajām ES dalībvalstu tiesiskajām tradīcijām ir skaidrojamas atšķirības arī attiecībā uz rīcību, kas var būt atbildības pamatā (piemēram, pamatojoties uz tiesību aizskārumu, deliktu, kvazideliktu vai stingru atbildību), personu loku, kuras uzskata par cietušajiem, cēloņsakarību, personām, kuras var saukt pie atbildības par iespējamo kaitējumu, un atlīdzināmā kaitējuma kategorijām".

Attiecīgi ES ir novērojama ļoti plaša dažādība gan attiecībā uz dalībvalstu izveidotajām institucionālajām sistēmām, gan arī materiālo tiesību normu garantijām, kas tiek piešķirtas visām strīdu pusēm.