Pieci gadi tiesu sistēmā, un tie visi arī kasācijas instancē. Vai šeit, Augstākajā tiesā, jūtaties kā savējais?

Jā, iedzīvojos ļoti labi, faktiski uzreiz. To pierāda ne tikai tas, kā es pats jūtos, bet arī kolēģi saka – šķiet, ka vienmēr te esmu bijis.

Kļūstot par tiesnesi, sacījāt, ka iepriekšējā pieredze un zināšanas noderēs tiesneša darbā. Vai noder? Varbūt no tiesneša skatpunkta tiesību avoti tomēr lasāmi citādi nekā pētniekam?

Ja runā par likuma izpratni, tā nemainījās. Ja pamatos ir skaidrs likuma mērķis, tas nemainās, jo mērķis ir viens neatkarīgi no tā, kas likumu lasa – advokāts, prokurors vai tiesnesis. Taču tas, kas mainījās, ir skats uz to, kā tiesa darbojas, cik ļoti tā iedziļinās daudzos jautājumos, reizēm pat dziļāk nekā lietas dalībnieki. Apspriežu gaitā izgaismojas tādas likuma nianses, kuras kā argumentus vispār neviens nav minējis. Protams, mums jāturas prasības robežās, taču viena lieta, kad savu likuma interpretāciju sniedz prasītājs un atbildētājs, kas ir divas pretējas puses, un katrai no tām ir savs advokāts, bet pavisam cita lieta, ja par šīm likuma niansēm spriež 15 augsti kvalificēti tiesneši paplašinātā sastāvā. Parādās tāds zināšanu un profesionalitātes apjoms, ar ko divi trīs juristi nevar sacensties.

Jums līdz šim ir bijusi pārliecība par visiem saviem spriedumiem? Tādā nozīmē, ka nolemtais atbilst gan likuma burtam un garam, gan paša iekšējai pārliecībai.

Tādas sajūtas, ka pieņemtais nolēmums rada šaubas par tā pareizību, man nav bijis, jo, manā ieskatā, tās abas lietas – atbilstība likumam un iekšējai pārliecībai – ir apvienojamas.