29. Oktobris 2019 /NR. 43 (1101)
Skaidrojumi. Viedokļi
Jura novit curia princips civilprocesā
Mg. iur., LL.M (University College London)
Reinis Odiņš
Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks 

Princips jura novit curia (tiesa zina tiesības) mūsdienu civilprocesā ir līdzeklis prāvniekiem un tiesām. Tiesas mēdz to izmantot, lai atgādinātu zemākas instances tiesai par pienākumu piemērot pareizās tiesību normas1 vai arī lai pamatotu savu spriedumu ar citu tiesību normu, nekā puses norādījušas, proti, tā dēvētā puses kļūdas novēršana.2 Savukārt tiesvedības pusēm princips kalpo kā pārsūdzības arguments, ar ko norādīt, ka tiesa neizpildīja savu pienākumu izspriest lietu saskaņā ar likumu, kā arī kādi likumi netika piemēroti pareizi.3 Visi minētie gadījumi būtībā vērsti uz vienu jābūtību – tiesa izspriež civillietas atbilstoši likumiem plašākā izpratnē (Civilprocesa likuma4 5. pants).

1. Jura novit curia principa vēsturiskā izpratne

Starpkaru perioda Latvijā izpratne principu līmenī savā būtībā balstīta uz atziņu, ka jura novit curia ievērošana ir pamatota ar likumības un pieejas tiesai apsvērumiem. Pieejas tiesai ziņā tika izrādīta labvēlība juridiski neizglītotiem prāvniekiem. Tieši pieejas tiesai principa kontekstā ir norādīts: "Prasītājam sava tiesība uz tiesas palīdzību jāpamato uz attiecīgiem likumiem, uz ko norāda tas pats Civīlproc. nol. 359. (257.) p. 5. punkts. Tā kā tomēr pilsoņi var arī nepārzināt materiālās un procesuālās tiesības visos sīkumos un tā kā pēc mūsu likumiem advokāta pieņemšana lietas vešanai arī nav obligātoriska (nav Anwaltszwang), tad izpildīt prasījumu – noteikti uzrādīt prasības sūdzībās attiecīgos likumus, ir visai grūti, kamdēļ likumu neaizrādīšana un pat nepareiza aizrādīšana neatņem prasītājam iespēju panākt taisnīgu tiesas aizsardzību, vēl vairāk tādēļ, ka jura novit curia – tiesai pašai jāzina likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara [C. pr. n. 11. (9.) un l2. (10.) p.]."5 Civilprocesa nolikuma 11. (9.) pantā bija noteikts, ka visām tiesu iestādēm lietas jāizspriež pēc pastāvošo likumu tiešā jēguma, bet, ja gadītos nepilnība, neskaidrība, trūkumi vai pretrunība likumos, tad spriedums jāpamato uz likumu vispārējo izpratni. Savukārt Civilprocesa nolikuma 12. (10.) pantā bija noteikts, ka aizliegts apturēt lietas izspriešanu, aizbildinoties ar likumu nepilnību, neskaidrību, trūkumiem vai pretrunību. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgie ir atbildīgi kā par liegšanos lietu iztiesāt.6 Tātad jura novit curia princips vēsturiskā izpratnē vismaz ir saistīts ar likumības principu, ja ne no šī principa izrietošs.

No likumības principa viedokļa būtiskas ir vairākas atziņas par jura novit curia vēsturiskā izpratnē. Visbūtiskākā atziņa ir – tiesa tiesību un likumu jautājumos ir lietpratēja jeb speciāliste.7 No šī statusa savukārt saskaņā ar starpkaru perioda doktrīnu izriet vairākas atziņas:

1) tiesām, kuru pienākums izšķirt lietas pēc pastāvošo likumu tiešā jēguma, nav tiesības pārbaudīt zināma likuma izdošanas pareizību;8

2) pusēm nav jāpierāda, ka likums ir spēkā un piemērojams, izņemot nezināmas vietējās parašas vai ārvalstu likumus;9

3) "tiesai pašai ex-officio jāierosina jautājums par to, vai ievēroti procesa absolūtie nosacījumi [C. pr. n. 675. (584.) р.], neatkarīgi no tā un pat pretēji tam, ka viena vai otra puse atzinusi šo nosacījumu esamību."10 Civilprocesa nolikuma 675. pantā bija noteikts, ka tiesai pienākas neatkarīgi no prāvnieku celtiem noraidījumiem nepieņemt lietu savā caurlūkošanā: a) kad tā pēc savas šķiras izņemta no apgabaltiesas piekritības; b) kad tā piekrīt citai apgabaltiesai pēc nekustamas mantas atrašanās vietas; c) kad izrādās, ka prāvniekam nav tiesību uzstāties tiesā; d) kad izrādās, ka pilnvarniekam nav pilnvaras lietas vešanai;11

4) tiesai nav vajadzīgi lietpratēju slēdzieni tiesību piemērošanas jautājumos;12

5) tiesai pašai jāpiemēro konkrētam gadījumam atbilstošie likumi pat tad, ja puses uz tiem nav atsaukušās vai atsaukušās nepareizi,13 vai piekritušas kādai pretējās puses norādītās nepareizās tiesību normas piemērošanai, vai nepareizi likumu iztulkojušas.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties