Tiesu praksē arvien ir sastopami gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesā tiek celta kāda prejudiciāla negatīvā atzīšanas prasība. Piemēram, kāds dzīvokļa īpašnieks nepiekrīt mājas apsaimniekotāja atsūtītajam mēneša rēķinam, jo tajā, viņaprāt, nepamatoti norādīta maksājamā summa par kādu pakalpojumu, un šis dzīvokļa īpašnieks ceļ tiesā prasību, lūdzot atzīt attiecīgo rēķina pozīciju par spēkā neesošu. Vai šādu prasību celšana ir pieļaujama mūsdienu civilprocesā saskaņā ar Civilprocesa likumu?1 Tas ir jautājums, uz kuru tiesām laiku pa laikam jāatbild.
Žurnālā "Jurista Vārds" pirms dažiem gadiem jau ir bijušas publikācijas par negatīvajām atzīšanas prasībām civilprocesā – Mg. iur. Daces Vārnas raksts "Juridisko attiecību nepastāvēšanas prasījums (negatīva prasība) civilprocesā"1 un Dr. iur. Jāņa Kārkliņa un Mg. iur. Edija Branta raksts "Negatīvā atzīšanas prasība civilprocesā".2 D. Vārna secinājusi, ka Civilprocesa likumā atzīšanas prasības (tiesības celt prasības par juridisku attiecību atzīšanu/neatzīšanu) institūts nav iekļauts. Savukārt J. Kārkliņš un E. Brants norādījuši, ka Latvijas civilprocesuālais regulējums ļauj celt kā pozitīvas, tā negatīvas atzīšanas prasības, ka personas tiesības celt negatīvu atzīšanas prasību izriet no Civilprocesa likuma 1. panta un pamatojas uz personas tiesībām aizstāvēt savas ar likumu aizsargātās intereses. Minētais J. Kārkliņa un E. Branta viedoklis nesakrīt ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk – Senāts) izteiktajām atziņām (tostarp atziņām pēc minētā raksta publicēšanas) par to, ka prasītājam nav prasījuma tiesību atzīšanas prasības celšanai, jo nav normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt juridiskas attiecības pastāvēšanas vai nepastāvēšanas atzīšanu. Senāts arī norādījis, ka spēkā esošajā Civilprocesa likumā normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt tiesisko attiecību nepastāvēšanas atzīšanu (celt tiesā prejudiciālu atzīšanas prasību), likumdevējs izvēlējies neiekļaut.
Kā liecina tiesu prakse, ne vienmēr pirmās un otrās instances tiesa "pamana", ka konkrētā prasība ir atzīstama par prejudiciālo negatīvo atzīšanas prasību. Līdz ar to ir gadījumi, kad šādas prasības nepamatoti tiek izskatītas pēc būtības, neievērojot Senāta atziņas. Tā kā, piemērojot tiesību normas, tiesai jāņem vērā judikatūra,3 šī raksta mērķis ir apkopot un norādīt Senāta judikatūras atziņas4 saistībā ar prejudiciālām negatīvajām atzīšanas prasībām civilprocesā (īpaši pievēršoties lietai Nr.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
