Kad tiesa pasludina spriedumu vai lēmumu, apmierināta ir tikai viena puse, bet mēdz būt, ka arī neviena. Savukārt mediācija piedāvā rast abpusēji pieņemamu strīda risinājumu.

Izmantojot Tieslietu ministrijas preses relīzēs un mājaslapā pieejamo informāciju, atgādināšu mediācijas priekšrocības, tiesas un mediācijas atšķirības, kā arī izvirzīšu pieņēmumu, kāpēc mediācija tomēr negūst plašāku pielietojumu, neraugoties uz to, ka piedāvātās iespējas izklausās pievilcīgas.

Mediācijas izmaksas ir krietni zemākas nekā ilgstoša tiesvedība. Mediācijas process ir nesalīdzināmi ātrāks par strīda risināšanu tiesā. Kaut arī strīdu ar mediācijas palīdzību daudzos gadījumos risina vairāku dienu garumā, tomēr, neapšaubāmi, tas ir daudz izdevīgāk un nesalīdzināmi ātrāk nekā vairāki gadi tiesā trīs instancēs.

Mediācijas process ir konfidenciāls, tajā var piedalīties tikai mediators un konkrētā strīda dalībnieki, kā arī citas personas, kuras puses ir uzaicinājušas. Mediators ir apmācīts pārrunu vadītājs, kura uzdevums ir vadīt sarunu procesu, lai sekmētu strīdā iesaistīto vienošanās panākšanu.

Mediācija ir piemērota gadījumos, kad tiesa procesa dēļ nevar strīdu izskatīt pēc būtības, vai strīdos, kad jāpanāk tāds risinājums, ko likums neparedz iekļaut tiesas spriedumā. Bieži šādi strīdi ir ģimenes lietās un darba tiesībās.

Tāpat mediācija ir vēlama strīdos, kas prasa steidzamu risinājumu, bet tiesā likumā noteikto termiņu dēļ nav iespējams lietu tik ātri izskatīt, kā arī gadījumos, kad puses vēlas ātri panākt kompromisu, nevis strīdēties gadiem, ietaupot ar tiesas procesu saistītos izdevumus.

Ņemot vērā, ka mediācijas mērķis ir panākt risinājumu, kas visām pusēm ir izdevīgs, mediācija ļauj strīda dalībniekiem arī pēc tā atrisināšanas saglabāt labas attiecības. Turpretī tiesas procesā attiecības var tikt sabojātas, jo viena puse vienmēr būs zaudētāja.

Mediators līdzīgi tiesnesim ir neitrāls, viņš nevērtē, nenostājas viena vai otra konflikta dalībnieka pusē. Atšķirībā no tiesneša mediators aktīvi iesaistās sarunās par strīda atrisināšanu un nepieņem lēmumus, kas strīda dalībniekiem būtu obligāti izpildāmi.

Var gadīties, ka mediācijā panākto vienošanos kāda no pusēm nepilda. Mediācijas procesā panāktā vienošanās ir civiltiesiska vienošanās, kuru nevar nodot izpildīšanai tiesu izpildītājam, ja kāda no pusēm to labprātīgi nepilda. Ja puse vēlas panākt, lai otra puse izpilda mediācijas procesā noslēgtu vienošanos, tai jāvēršas tiesā ar prasības pieteikumu par līguma izpildi.

Tiesas un mediācijas būtiskākās atšķirības īsumā ir šādas. Tiesā: puses sacenšas, atklāts process; lēmumus pieņem tiesnesis; puses tiesnesi nevar izvēlēties; process var ilgt vairākus gadus; procesu reglamentē likums; spriedums konfliktu bieži vien neatrisina; var piemērot tikai to, ko ļauj attiecīgā tiesību norma. Mediācijā: puses sadarbojas; process ir konfidenciāls; lēmumus pieņem puses pašas; puses var izvēlēties mediatoru; vienošanās var tikt panākta dažās stundā vai dienās; var brīvi izvēlēties risinājumus, kas ir abpusēji pieņemami.

Salīdzinot svaru kausi noteikti sliecas par labu mediācijai, nevis tiesai. Bet kāpēc tomēr vairumā gadījumu priekšroka tiek dota tiesas procesam, neraugoties uz to, ka tiesā viena puse vienmēr būs zaudētāja? Viens no pieņēmumiem varētu būt: katra puse ir pārliecināta par savu taisnību, tāpēc – uz tiesu!