3. Decembris 2019 /NR. 48 (1106)
Skaidrojumi. Viedokļi
Galveno interešu centra noteikšana fizisko personu pārrobežu maksātnespējas procesos
Mg. iur.
Aleksandrs Locāns
Zvērināts advokāts un maksātnespējas administrators, zvērināta advokāta biroja “Lumos” vadītājs 

Ievads

Kopš 2017. gada 26. jūnija gan tiesām, gan maksātnespējas procesā iesaistītajām personām un iestādēm maksātnespējas procesa gaitā ir pienākums piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regulas (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām (turpmāk – Jaunā regula) noteikumus.1 Minētā regula ir tikusi pieņemta, aizstājot 2000. gada 29. maija Padomes Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (turpmāk – Vecā regula).

Palielinoties dalībvalstu savstarpējai integrācijai Eiropas Savienības (turpmāk – ES) ietvaros, laika gaitā arvien pieaug to gadījumu skaits, kad vienā dalībvalstī notiekošs maksātnespējas process iegūst pārrobežu raksturu un rada pamatu Jaunās regulas normu piemērošanai sakarā ar to, ka procesā kreditoru lomā ir iesaistītas personas no citām ES dalībvalstīm, parādnieka manta daļēji atrodas citā dalībvalstī u.tml.2 Jaunās regulas tiesību normu piemērošana nav uzskatāma par retu parādību ne tiesas, ne arī maksātnespējas procesa administratora vai citu maksātnespējas tiesību piemērotāju darbā.

Jaunā regula ir attiecināma gan uz fizisko, gan juridisko personu maksātnespējas procesiem3 un ir uzskatāma par komplicētu un apjomīgu tiesību aktu, kura tiesību normu piemērošanas problemātika izraisa izvērstas diskusijas starp tiesību zinātniekiem. Šajā rakstā autors vēlas pievērsties fiziskās personas galveno interešu centra (center of main interests jeb COMI) noteikšanai, kam ir izšķiroša nozīme attiecībā uz fiziskas personas maksātnespējas procesa pieteikuma piekritību konkrētas ES dalībvalsts tiesām.

Minētajam jautājumam līdz šim nav pievērsta atsevišķa uzmanība latviešu valodā pieejamajās juridiskajās publikācijās. Vienlaicīgi tas pēdējos gados ir ieguvis īpašu aktualitāti sakarā ar pastiprinātu citu ES dalībvalstu pilsoņu vēlmi iziet maksātnespējas procesu Latvijā. Autoram nav pieejami dati par šāda veida maksātnespējas procesu skaitu vai īpatsvaru, tomēr domājams, ka lasītājs, kurš ikdienā saskaras ar maksātnespējas jautājumiem, piekritīs autora pieņēmumam, ka būtisku vai pat lielāko daļu no Latvijas tiesās izskatāmajām lietām, kurās konstatējams pārrobežu elements, veido tieši fizisko personu – citu ES dalībvalstu pilsoņu – maksātnespējas procesi Latvijā. Galveno interešu centra jēdziena pareizai izpratnei un pareizai noteikšanai ir būtiska nozīme, lai taisnīgā tiesas procesā izspriestu, kurām no šīm personām maksātnespējas process ir pasludināms Latvijā.

Lai saprastu Jaunās regulas jēgu attiecībā uz fizisko personu galveno interešu centru, būtiski ir vispirms pievērsties Vecajai regulai, tās problemātikai, grozījumu mērķiem un grozījumu pieņemšanas procesam. Tāpat autors rakstā arī pieskarsies juridisko personu maksātnespējas procedūras piekritības noteikšanas regulējumam, ciktāl tas palīdz izprast galveno interešu centra koncepcijas evolūciju un būtību.

 

Galveno interešu centra noteikšana saskaņā ar Veco regulu

Maksātnespējas jomas regulējums netika iekļauts 1968. gada Briseles konvencijā,4 kas vēsturiski ir bijis pirmais Eiropas līmeņa normatīvais akts starptautisko privāttiesību jomā. Minētais apstāklis neliecina par maksātnespējas regulējuma maznozīmīgumu ES vienotā tirgus kontekstā, bet gan tieši pretēji – tā nozīme kopējā tirgus izveidē un pilnveidošanā, maksātnespējas procesā iesaistīto personu un interešu loks, kā arī prasījumu dažādība un sarežģījumi, kas saistīti ar šāda kompleksa regulējuma pieņemšanu, ilgu laiku neļāva dalībvalstīm vienoties par saistošu regulējumu.5 Arī šobrīd ES maksātnespējas regulējumam nav starptautiska ekvivalenta un pastāv globāla interese par tā jēdzienu interpretāciju dalībvalstu nacionālo tiesu un Eiropas Savienības Tiesas līmenī.6

Gan Vecā regula, gan pilnveidotā Jaunā regula ir uzskatāma par starptautisko privāttiesību avotu, kura pamatuzdevums ir paredzēt noteikumus piemērojamā dalībvalsts likuma noteikšanai un jurisdikcijas jeb piekritības noteikšanai starpvalstu līmenī, savukārt maksātnespējas procedūru gaitu un noteikumus nosaka nacionālie tiesību akti.7 Vienlaicīgi jāņem vērā, ka gan Vecā regula, gan Jaunā regula satur arī tieši piemērojamus uz maksātne­spējas procesiem attiecināmus noteikumus.

Vecā regula ir tikusi izstrādāta, balstoties uz t.s. "mīkstinātā universālisma" (mitigated universalism) modeli. Proti, sākuma punkts ir vienota maksātnespējas procedūra ar universālu darbības jomu katram parādniekam – procedūra aptver visus parādnieka aktīvus un saistības pret kreditoriem neatkarīgi no to atrašanās vietas.8 Atkāpes no šāda regulējuma universālā rakstura izpaužas tajā, ka citas dalībvalsts tiesām ir piekritība sākt teritoriālās maksātnespējas procedūras attiecībā uz parādnieka aktīviem, kas atrodas to teritorijā, nodrošinātajiem kreditoriem tiek saglabātas tiesības veikt citā dalībvalstī esošas parādnieka mantas pārdošanu saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem9 u.tml.

Nosakot šādas universālās maksātnespējas procedūras piekritību,10 pieņemot Veco regulu, tika izvēlēts galveno interešu centra kritērijs – Vecās regulas preambulas 3. panta 1. punktā tika noteikts: "Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras." Šajā sakarā jānorāda, ka galveno interešu centru kā pamatu maksātnespējas procedūru piekritības noteikšanai paredz arī 1997. gada 30. maijā pieņemtais ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) Parauglikums par pārrobežu maksātnespēju,11 kurā tomēr nav iekļauta galveno interešu centra definīcija.

Vecajā regulā galveno interešu centra definīcija tika iekļauta regulas preambulas 13. apsvērumā, nosakot, ka tā ir "vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un tādēļ ir pieejams trešajām personām". Tomēr nekāds papildu skaidrojums minētajam jēdzienam regulā netika iekļauts, tādējādi padarot to par atvērtu juridisku jēdzienu, kas piepildāms ar saturu tiesu praksē, tostarp ievērojot konkrētās lietas faktiskos apstākļus.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties