3. Decembris 2019 /NR. 48 (1106)
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts īstenota sabiedrības masveida uzraudzība un tiesības uz privāto dzīvi
Rakstu publicēšanai ieteicis LU Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Edmunds Broks
Bc. iur.
Samanta Lidere
LU Juridiskās fakultātes maģistrantūras studente 

Autore rakstā konstatē kritērijus un apstākļus, pie kuriem tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums masveida sabiedrības uzraudzības kontekstā ir tiesisks, kā arī noskaidro, vai šobrīd no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECK)1 izrietošais tiesiskais regulējums ir pietiekams, lai skaidri noteiktu masveida sabiedrības uzraudzības īstenošanas robežas.

Valsts īstenota masveida sabiedrības uzraudzība (mass surveillance) straujās tehnoloģiju attīstības dēļ neizbēgami ir kļuvusi par mūsdienu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu.2 Informācijas tehnoloģiju attīstība ir radījusi pozitīvas pārmaiņas indivīdu dzīvē, tomēr, aktīvi izmantojot komunikācijas tehnoloģijas vai socializējoties publiskajā telpā, personas var tikt novērotas un uzraudzītas, pašām to nenojaušot, piemēram, piedaloties publiskās demonstrācijās vai iepērkoties.

Valsts īsteno masveida sabiedrības uzraudzību ar mērķi nodrošināt valsts drošību un sabiedrisko kārtību publiskajā telpā, tādējādi palīdzot drošības iestādēm identificēt un jau preventīvi novērst vēl neapzinātu apdraudējumu, pamatojoties uz tādu lielapjoma informāciju kā, piemēram, meklēšanas vēsturi interneta pārlūkprogrammās vai sociālajos tīklos publicēto informāciju. Šo apsvērumu pastiprina piemērs, ka teroraktu var izdarīt arī persona, kura pēc sava sociālā profila neatbilst potenciālam drošības apdraudētājam. Tā 2019. gada 15. martā Kraistčērčā (Jaunzēlandē) 28 gadus vecais Austrālijas pilsonis Brentons Tarants, kurš pēc profesijas bija privātais treneris un pēdējos gadus bija pavadījis, apceļodams pasauli, īstenoja apšaudi, kurā tika nogalināti vismaz 50 cilvēki. Pirms apšaudes Tarants, kurš iepriekš nebija nonācis drošības iestāžu redzeslokā, sociālajos tīklos publicēja 87 lapaspuses garu manifestu, kurā pauda savus sociāli politiskos uzskatus.3

Ņemot vērā, ka valstu tiesiskais regulējums ir piemērots mērķtiecīgai indivīdu uzraudzībai, piemēram, policijai veicot personas telefona sarunu noklausīšanos, skaidra tiesiskā regulējuma neesamība attiecībā uz masveida sabiedrības uzraudzības īstenošanu un personai piemītošo cilvēktiesību aizsardzību var būtiski ierobežot personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Autore rakstā konstatē kritērijus un apstākļus, pie kuriem tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums masveida sabiedrības uzraudzības kontekstā ir tiesisks, kā arī noskaidro, vai šobrīd no ECK izrietošais tiesiskais regulējums ir pietiekams, lai varētu skaidri noteikt sabiedrības masveida uzraudzības īstenošanas robežas.

 

1. Sabiedrības masveida uzraudzība kā juridisks jēdziens – ģenēze un saturs

Sabiedrības uzraudzība kā valsts īstenota rīcība nav uzskatāma tikai par mūsdienu tehnoloģiju laikmetam raksturīgu fenomenu. Jau senākā militārā traktāta "Kara māksla" 13. nodaļā tās autors Suņdzi norādīja uz izspiegošanas nozīmi un taktiku cīņā pret ienaidnieku armiju.4 Tomēr mūsdienām raksturīgāks sabiedrības uzraudzības modelis bija novērojams 20. gadsimta pirmajā pusē, kur atsevišķi indivīdi vai indivīdu grupas bija valsts drošības dienestu redzeslokā kā potenciāls valsts drošības un stabilitātes apdraudējums. Tā, piemēram, Vācijā 1933. gadā tika dibināta slepenpolicija Gestapo, kura tika radīta ar mērķi kontrolēt un uzraudzīt sabiedrību, lai nodrošinātu kārtību nacistu pārvaldītajās zemēs.5

Mūsdienās valstis masveida sabiedrības uzraudzību praktizē ne vien ar nolūku nodrošināt valsts drošību, sabiedrisko kārtību un noziedzīgu nodarījumu prevenciju, bet arī ar mērķi novērst politiskās opozīcijas aktivitāti, ierobežot cilvēktiesību aizstāvju darbību un cīnīties ar citām personām un organizācijām, kas pretojas pastāvošajai valsts varai.6 Gan tiesību zinātnē, gan arī praksē tiek atzīts, ka masveida sabiedrības uzraudzību galvenokārt īsteno ar valsts varu apveltīti subjekti, kuru galvenais darba uzdevums ir nodrošināt valsts drošību un sabiedrisko kārtību, – izlūkošanas dienesti, policija, drošības iestādes un citas publiskas institūcijas.7

Sabiedrības uzraudzība vēsturiski tika paredzēta kā mērķtiecīgu, nepieciešamu un samērīgu darbību sistēma, kura galvenokārt kalpoja kā drošības nodrošināšanas, potenciālo ārējo un iekšējo draudu novēršanas un pretterorisma līdzeklis.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties